10. Pārdienām viņš kopā ar dēlēnu brauca ciemos. Viņš pats pēc darba nodarbojās ar dēla audzināšanu, un Velda pēc vakariņām bija brīva. Reizēm likās, ka saimnieks viņu šajās vakara stundās pat nepamana.
10. Pārdienām viņš kopā ar dēlēnu brauca ciemos. Viņš pats pēc darba nodarbojās ar dēla audzināšanu, un Velda pēc vakariņām bija brīva. Reizēm likās, ka saimnieks viņu šajās vakara stundās pat nepamana. Savā brīvajā laikā kalpone varēja darīt visu, ko vēlējās: varēja iet uz kino vai teātri, satikties ar draugiem, rīkoties, kā sirds kāro, nevienam neatskaitoties. Sešdesmit darba stundas nedēļā: no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā piecas dienas nedēļā. Sestdienās un svētdienās viņa bija brīva. Tas Veldai patika vislabāk. Darbs sākās no rīta agri, kad saimnieks septiņos brauca uz darbu. Kur viņš strādāja, Velda nezināja un pagaidām neinteresējās. Uz darbu viņš devās, ģērbies uzvalkā, vienmēr baltā kreklā, iespaidīgu ādas portfeli pie rokas. Laikam jau kāds ierēdnis vai varbūt deputāts? Auklei jau nav svarīgi, kas pēc amata ir viņas saimnieks. Ja saimnieki uzskatīs par vajadzīgu, tad pats arī paskaidros. Veldas pienākumos ietilpa pieskatīt Artūru, spēlēties ar viņu, vest pastaigās un iepirkt saimnieka ieteiktos produktus tuvējā “Rimi” veikalā, pagatavot ēdienu sev un Artūram pusdienām, tad pagatavot vienkāršas vakariņas visiem trim. Sākumā saimnieks ieteica, ko vēlas brokastīs un vakariņās, vēlāk uzticējās kalpones izvēlei un likās apmierināts. Viņš ēdiena ziņā nebija izlepis.
Reizi nedēļā, parasti piektdienas vakaros uzkopt dzīvokli nāca kāda vecāka kundze, no kuras Velda arī uzzināja ko vairāk par Lāču ģimeni. Apkopēja bija gados veca, ņipra sieviņa, sīka auguma, ar veclaicīgu šiku ģērbusies, kustīga un runīga. Viņu pirmā satikšanās notika, mājas saimniekam klāt neesot.
“Ak, jūs esat Artūriņa jaunā auklīte? Jauki! Jauki! Es jau netiku ar visu galā, paliku tikai apteksne uz pusslodzi,” viņa iepazīstoties sniedza Veldai roku. “Sauciet mani par Mediņu kā esmu pieradusi, tas skan mīļi un atvasināts no uzvārda Meduskalne. Neesiet taču tādu uzvārdu dzirdējusi? Latvijā laikam mūsu dzimta ir vienīgie Meduskalni,” viņa mīlīgi iesmējās. “Man ir garš kristītais vārds – Vilhelmīne. Par Minnīti nevēlējos saukties ne jaunībā, ne tagad vecumā. Tā mani visi sauc par Mediņu. Un kā uzrunāt jūs?”
Velda nosauca savu vārdu.
“Arī jūsu vārds liekas retums,” kundze čaloja, pārģērbdamās darbam. “Saimnieks ar dēlu tikko aizbrauca pie kundzes uz slimnīcu. Satiku viņus pagalmā, gribēja nākt atpakaļ mūs sapazīstināt. Es atteicu, ka pašas tiksim galā. Jūs taču zināt, ka Astrīda slimo ar izkaisīto sklerozi? Drausmīgi! Zinu, ka jūs esat medicīnas māsa. Teodora kungs teica. Viņš diezgan ilgi meklēja šīs profesijas auklīti. Astrīdai mājās reizēm vajadzēšot arī medicīnisku palīdzību. Jums taču to teica?” Runādama Mediņa jau rosījās, šo to piekārtodama un putekļu sūcēju darbam gatavodama, un Veldas apstiprinošu atbildi, vai viņa zina par kundzes slimību, iespējams, nemaz negaidīja. Sāka dūkt putekļu sūcējs. Visās istabās bija tepiķi un sūcējs dūca pietiekami ilgi.
Tātad, sievas slimības nomākts saimnieks bija tik mazrunīgs un tāpēc pieņēma aukli ar medicīnisko izglītību? Kāpēc neteica viņai uzreiz, kas sievai kaiš? Tas nu gan nebija īpaši godīgi! Protams, diagnoze Veldu pārsteidza nesagatavotu. Viņas medicīniskās zināšanas par šo diezgan reto slimību nebija sevišķi plašas, tomēr pietiekamas, lai saprastu, kas gaidāms slimības gaitā. Varbūt Teodors nebija drošs, ka, zinot sievas slimības diagnozi, Velda nepiekristu te strādāt? Droši vien tā Teodora sieva ir ļoti nevarīga, varbūt ratiņos stumdāma, kopjama un mazgājama, bezpalīdzīga kā mazs bērns. Skaidrs, kāpēc mājās vajadzīga gan apkopēja, gan bērnaukle – medicīnas māsa.
Kādas stundas Mediņa rosījās, nerunādama vairs ne vārda. Velda sakārtoja auklējamā mantas, rūpīgāk sakopa virtuvi, lai piepalīdzētu apkopējai, ieslēdza kafijas automātu un tējas krūzi. Šorīt viņa bija atnesusi no beķerejas svaigas smalkmaizes.
