Gulbenes rajona padomes konsultantam sporta jautājumos, Gulbenes sporta skolas direktoram un kluba “Buks” menedžerim Egilam Čakaram šodien ir dzimšanas diena.
Gulbenes rajona padomes konsultantam sporta jautājumos, Gulbenes sporta skolas direktoram un kluba “Buks” menedžerim Egilam Čakaram šodien ir dzimšanas diena.
Dzimis vienā datumā ar Ļeņinu. Šodien viņam paliek 50 gadi. Viņš no intervijas atsakās, sev raksturīgajā stilā jokojot. Bet šo nozīmīgo jubileju “Dzirkstele” nevarēja atstāt bez ievērības, tādēļ aicinājām uz saruna viņa tuvos cilvēkus, draugus un kolēģus. Lai viņi pasaka, kāds ir Egils.
Aprīlī pārpeld Gulbīša dīķi
Vija Čakare, sieva: – Diendienā likumīgi ar Egilu esam kopā 25 gadus. Esmu pieņēmusi, ka Egilam esmu otrā sieva, jo pirmā ir basketbols (smejas).
Egilu iepazinu, kad abi mācījāmies Gulbīša vidusskolā. Es esmu gadu vecāka, mācījos 11.klasē, viņš – 10. Egils jau tolaik bija liels aktīvists. Patika visādas pārgalvības. Viņš savā dzimšanas dienā saderēja ar klasesbiedru, ka pārpeldēs pāri Gulbīša dīķim. Un to arī izdarīja – aprīlī. Meitenēm viņš īpaši nepievērsa uzmanību, mērķtiecīgi nepiestrādāja pie attiecībām. Vismaz man tā liekas. Egils jaunībā bija ļoti skaists, blonds. Manā žetonvakarā spēlējām izrādi “Pūt, vējiņi!”. No mūsu klases nebija piemērota puiša, kam piemērot Ulda lomu. Skolotāja izvēlējās gadu jaunāko Egilu. Es biju Zane, kas viņam kārās kaklā, un viņš uz skatuves mani mēdīja. Man viņš simpatizēja, jo nebija tāds kā visi citi. Egilam es laikam iepatikos tieši ar to pašu. Viņš bija redzējis, kā es sēžu ābelē. Tas viņam paticis. Pēc vidusskolas, studiju gados, mēs visbiežāk tikāmies sporta pasākumos. Mums abiem patika trīt mēles un vienam otru asprātīgi paķircināt, tā arī palikām kopā. Egils pa šiem gadiem nav īpaši mainījies. Viņš ir emocionāls, reizēm nervozs. Zinu, kad man jāpiekāpjas un labāk ar Egilu Čakaru nestrīdēties. Kaut gan ir vēl viena patiesība. Viņam nedrīkst pakļauties, ir jāturas pretī.
Mēs abi neesam gājuši pa ielu, rokās sadevušies. Mēs drīzāk viens otram ieknakstām. Ja kāds noskatās no malas, domā, ka mēs esam jocīgi piecdesmitgadnieki. Ja esmu bēdīga, viņš uzreiz to sajūt un izdomā kaut vienu labu joku, ka visas manas bēdas pazūd bez pēdām. Darbā viņš ir cīnītājs. Mājās viņš tā nekad neuzvedas. Pie manis laikam nekādiem projektiem līdzekļi nav jāizcīna (smejas). Mājās viņš ir saudzējams un sargājams. Viņš nevar nekam nodarīt pāri. Nevar, piemēram, gaili nokaut. Egila draugs tagad ir šarpejs Treisijs. Pirms tam Egils negribēja mājdzīvniekus, jo viņam ir milzīga pienākuma apziņa. Ja tu esi paņēmis, tātad rūpējies. Reiz viņš saka: “Jāaizbrauc uz lauku mājām un jāpabaro kaķis”. Es saku, kas tad pa vienu dienu notiks kaķim, noķers peles un izdzīvos. Egils tad man pateica: “Tev vajadzētu strādāt koncentrācijas nometnē”.
Egilam patīk cilvēkus paķert uz zoba, bet tā labdabīgi. Tas viņam no tēta un vectēva. Viņam ir daudz draugu, patīk to uzņemt lauku mājā “Dreiņi”. Egils ir izcils kulinārs. Lauku mājās viņš ir pielipinājis virtuvē pie sienas dažādas receptes.
Agrāk sabijos un domāju, paies gadi, meitas izaugs lielas, kas mums būs kopīgs? Izrādās, ka tagad, kad meitas jau ir lielas, mums ir pat interesantāk. Mēs tagad daudz ko vairāk izrunājam nekā pirms gadiem.
Ir paraugs abām meitām
Kristīne Čakare, meita:
Tētis vienādi mīl gan mani, gan vecāko māsu Ievu, tomēr attieksme pret mums ir atšķirīga. Ieva ir prātīgāka, tādēļ viņš arī pret viņu izturas nopietnāk. Mani viņš ļoti lutina, viņam ir grūti man atteikt. Viņš man daudz palīdzējis, arī mācībās. Viņam patīk, ka es esmu “Bumeranga” karsējmeitene. Viņš man stāsta, kādas karsējmeitenes ir citām komandām, iesaka kādu šovu.
Vecākā māsa ļoti mīl tēti, pārdzīvo, ja tētis pēc kādas basketbola spēles viņai nepiezvana un nepastāsta, kā gājis. Būtībā tētis ar zvaniem arī mēdz kontrolēt, vismaz mani. Varbūt tagad nedaudz mazāk. Lai tētim pateiktu kaut ko ārkārtēju, ir iepriekš jāsagatavo un jānovērtē, kurā brīdī to teikt. Ja pasaka nevietā, tad uguņi iet pa gaisu. Tētis pārmet, ka daudz ko ar viņu nesaskaņoju. Bet viņš jau neredz, ka pats tāds ir. Arī viņš dara pēc sava prāta. Viņš man ir paraugs, un es gribu būt tāda pati. Jā, es lepojos, ka esmu Egila Čakara meita.
Princips: sīkums, bet patīkami
Sandis Čilipāns, līdzcīnītājs basketbolā: – Kad esam zaudējuši spēli, man ir sajūta, ka tad Egilam labāk neko neprasīt un ar viņu nerunāt. Zinu, ka viņš pārdzīvo. Es viņu nosauktu par Gulbenes komandas fanu nr. 1. Egils “Bukiem” ir kā tētis. Tieši tādēļ viņš no visiem visdedzīgāk priecājas par katru uzvaru un vissāpīgāk pārdzīvo zaudējumu.
Spēlē Egils reizēm mēdz skaļā balsī kaut ko aizrādīt tiesnešiem, mierīgs viņš nekad nevar būt. Ir svarīgi, ka kluba menedžeris atzinīgi novērtē spēli un katra basketbolista sniegumu. Jā, no Egila arī baidās. Arī spēlētāji. Basketbolisti ir pamanījuši dažādas pazīmes, pēc kurām noteikt, kāds viņam attiecīgajā brīdī ir noskaņojums. To varot pat noteikt pēc tā, kā viņš ienāk sporta zālē.
Viņš ir komandas gariņš, ko visvairāk izjūtam, kad atrodamies sacensībās ārpus Latvijas. Ja ir drūms noskaņojums, Egils, piemēram, var uzaicināt Bruno Kļaviņu sacensties soda metienu mešanā. Un Egils parasti uzvar, jo matemātika, ko viņš izdomā, ir par labu viņam. No viņa vienmēr var gaidīt kādu jociņu, asprātību, kas visus neapzināti pacilā. Viņam patīk pārsteigt cilvēkus. Izdarīt kaut ko negaidītu, ko citi nav darījuši. Viņam ir tāds teiciens: “Sīkums, bet patīkami”. Pēc tādas piebildes daudzās lietās viņš arī vadās.
Es pazīstu divus dažādus Egilus. Pirmais, kuru zināju pirms darba Gulbenē, un otrs iepazīts nesen. Pirmais Egils ir leģendām apvīts, darbonis, kas visu var, kas visu nokārtos. Man, atnākot uz Gulbeni, šī sajūta ne brīdi nav mainījusies. Viņš tiešām var. Ja ne visu, tad ļoti daudz. Bet tomēr tagad es redzu arī otru Egilu. Tas nav nemaz tas lielais, visuvarošais, kam vienmēr viss ir izdevies, kā viņš vēlējies. Pārāk tuvu viņš citus nepielaiž, līdz zināmai robežai. Robežu var atļaut pārkāpt labi pazīstamam un labi pārbaudītam cilvēkam.
Lai cik viņš stiprs un ass reizēm būtu, var pamanīt, kā pēc neveiksmīga zaudējuma vai skaistas uzvaras viņš ir raudājis. Viņš nav klintsgabals, bez emocijām. Dažkārt viņam šīs emocijas palīdz, dažkārt atkal uz to rēķina viņš mēdz pateikt, varbūt arī to, ko nevajag.
Spontāns savos izteikumos
Guna Švika, līdzcīnītāja rajona padomē: – Egilu var nodēvēt par rajona sporta dzīves dvēseli. Viss viņa darbs balstās uz fanātisku sporta mīlestību. Kopā ar viņu organizējot pasākumus, esmu secinājusi, ka viņš ir ļoti radošs un izdomas bagāts. Viņam ir spēja katram pasākumam izdomāt kādu interesantu sīkumu. Esmu novērojusi, ka kolektīvā visi vēlas ap viņu būt, viņš prot ap sevi pulcināt cilvēkus. Tomēr vienlaikus viņš var būt ļoti ass un spontāns savos izteikumos. Tad arī viņam gadās kādu aizvainot. Egils mēdz būs neiecietīgs. Man personīgi ar viņu nav grūti sastrādāties, bet es pieļauju domu, ka ne visi var ar viņu sastrādāties. Sievietes ir elastīgākas, viņām bieži jāpiecieš vīriešu kaprīzes. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš žēlotos par nogurumu. Kad Egils ir rajona padomē, to var dzirdēt – pēc viņa skaļās balss un smiekliem.
Reizēm ir izcils diplomāts
Andris Apinītis, attāls radinieks un labs draugs:
Klātienē viens otru pirmo reizi esam redzējuši pirms 35 gadiem. Abi bijām pusaudži, tikāmies kādās svinībās. Kad 1994.gadā atnācu strādāt uz Gulbenes “Unibanku”, tad arī ar Egilu atkal atjaunojām vecos pazīšanās sakarus. Kopš tā laika arī esam draugi. Ir grūti nošķirt, kur ir Egila privātā un sabiedriskā dzīve. Tās ir nedalāmas. Neapšaubāmi, viņš pats tādu sistēmu radījis, viņš arī tā jūtas labi. Ja sestdien vai svētdien kāds viņam nepiezvanītu par darba problēmām, viņš justos neomulīgi.
Egils mēdz būt ātrs dusmās, bet viņa dusmas ilgst tikai mirkli. Bet, strādājot tādu darbu kā viņam, tikai tā var atbrīvoties no stresa. Egilu respektē. Tādēļ, ka viņš, daudz nedomādams, pasaka, ko par konkrēto situāciju domā. Arī man pašam nācies to dzirdēt, bet šādās situācijās es ļauju viņam izrunāties. Kad burbulis ir pārgājis, tad risinājumu var atrast. Ir reizes, kad viņš ir izcils diplomāts un zina, kā risināt sarežģītas situācijas. Jebkurā dzīves momentā viņš atrod humora dzirksti. Egils bez tās nav Egils.
Mēs kopā esam darījuši visu, ko vien cilvēks dzīvē var darīt. Man šķiet, ka ārpus darba Egilam vislabāk patiktu pasēdēt upmalā, uzvārīt zivju zupu un parunāt par to, kas ir bijis un būs.
P.S. Arī “Dzirkstele” var vērtēt Egilu. Piemēram, viņš jau vairākus gadus ir pirmais, kas 8.marta rītā pārsteidz redakcijas meitenes ar torti. Atgriežoties no ārzemēm, viņš cienā ar šokolādes konfektēm. Katrreiz, kad pamanījis kādu interesantu notikumu, ziņo. Kad sporta dzīves aktualitātēs mums gadās publicēt kaut ko kļūdainu, viņš pasaka visas domas. Bet jau nākamajā dienā viņš aicina atkal uz jaunu pasākumu. Un par vakardienas strīdu nerunā.
