Litenes pagasta “Strazdiņu” māju pagalmā saimnieko pavasara vējš. Iemeties dārza vecajā ābelē, vītero strazdu pāris.
Litenes pagasta “Strazdiņu” māju pagalmā saimnieko pavasara vējš. Iemeties dārza vecajā ābelē, vītero strazdu pāris. Dziesmai nav vārdu, bet tā noteikti stāsta par pavasari, par laiku, kad 85. dzimšanas dienu svin šo māju saimnieks Staņislavs Šmagris – Bondars.
Putnu dziesma uz brīdi pieklust, veras namdurvis, un pa tām iznāk vecs vīrs. Viņš sakārto nodilušās cepures nagu, ciešāk ap kaklu savelk svārku stūrus, bet plaukstas paslēpj darba cimdos. Netālu no lieveņa – kaudze svaigi grieztu bērza zaru, kas rūpīgi jāsasien vairākās slotās. Saimnieks nesteidzas. Steigu viņš atstājis pagājušajai jaunībai. Tagad ir pārdomu un atmiņu laiks par cilvēkiem, kas reiz satikti, par notikumiem, kas piedzīvoti, par mīlestību, kas vēl joprojām mīt sirdī, lai gan dzīvesbiedres Marijas, ar kuru kopā pa dzīvi roku rokā noieti 63 gadi, jau vairāk nekā gadu nav blakām. Līdz ar viņas aiziešanu mājās iezadzies savāds klusums, ko nevar nosaukt par mierinošu Staņislava dvēselei.
Mūžs – kā viens elpas vilciens
“Tikai vienu reizi atvēru albumus, lai aplūkotu fotogrāfijas, bet sapratu, ka atsaukt atmiņā mirkļus, kuros esam bijuši abi kopā, šobrīd man ir pārāk sāpīgi. Kad iepazināmies, iemīlējāmies un apprecējāmies, man bija 21, Marijai – 19 gadu. Viss mūžs mums bijis kā viens elpas vilciens, pat sastrīdēties nepaspējām, meitu un divus dēlus izaudzinājām,” domīgi saka Staņislavs. “Nav jau tā, ka jūtos visu aizmirsts. Meita, kas strādā aprūpes centrā, gandrīz katru dienu pie manis ieskrien, lai apvaicātos, kā dzīvoju, kas vajadzīgs. Dēls atbrauc vai piezvana. Arī manā dzimšanas dienā, kas ir 3.aprīlī, visi bijām kopā. Meita un znots grib, lai eju dzīvot pie viņiem uz Gulbeni. Vēl gan neesmu devis galīgo atbildi, bet laikam jau vajadzēs iet.”
Vecākiem bijām desmit bērni
Staņislava tēva mājas atrodas Balvu rajona Bērzpils pagastā. Kādu laiku viņš mācījies arī Bērzpils lauksaimniecības skolā, bet pirms kara sācis strādāt uz dzelzceļa.
“Dzelzceļniekus neņēma armijā, jo bijām cilvēki – vajadzīgi visām varām. No Bērzpils pārcēlos uz Rugājiem, bet, sākoties dzelzceļa reformām, sāku strādāt Gulbenē. Ilgu laiku braukāju uz darbu, līdz abi ar sievu pārcēlāmies uz nelielu mājiņu dzelzceļa malā tepat Litenē, saucās “115.kilometrs”,” stāsta Staņislavs, kad uz brīdi piesēžam uz sola mājas priekšā. “Rau, kur tā ir – mūsu pirmā “pils”. Pirms neilga laika nodega,” vecais vīrs norāda uz to, kas palicis pāri no viņa pirmās dzīvesvietas, kas paveras skatienam, tiklīdz veras “Strazdiņu” ārdurvis. Staņislavs stāsta par nelielo saimniecību, kas ir gandrīz neiztrūkstoša lauku dzīves sastāvdaļa, par to, kā iekopts dārzs, cik labs un uzticams draugs viņam bijis suns. Šobrīd tā būda jau ilgāku laiku ir tukša.
“Viendien kā sunīti pabaroju, tā viņš aizgāja tepat gar mājas stūri. Domāju, izskraidīsies pa apkārtējiem laukiem un atgriezīsies mājās, bet līdz šai dienai neesmu sagaidījis. Ik rītu, paskatoties pa logu un iznākot pagalmā, ceru, ka sadzirdēšu viņa riešanu. Pazuda suns, drīz vien pazuda arī četri truši. Tik vien no prieka, kas man atlicis, bet pat to kāds iekāroja,” nesteidzīgi saka “Strazdiņu” saimnieks.
“Tā jau ir, tiklīdz mājas paliek tukšas, tās izlaupa. Manu vecāku mājas arī vairs nav, tik vien, kā pamatu drupas. Vecākiem bijām desmit bērni, es – otrais vecākais. Visus, kur nu kuro, dzīve aizveda. Daži jau ir miruši. Bijām liela ģimene, bet pārtikuši, jo vecākiem bija laba, iekopta saimniecība un zeme,” atceras Staņislavs.
Vilcieni toreiz un tagad
Ar apbrīnojamu mieru viņš stāsta par kara gadiem, kas arī dzelzceļniekam nebijuši viegli, par garajiem komandējumiem, kas Staņislavu aizveduši līdz Krievijai, par sabombardētajām dzelzceļa līnijām, kuru atjaunošanā viņš piedalījies.
“Plecu pie pleca strādājām kopā ar armijas vīriem, jo ar saviem spēkiem vien galā ar visu netiktu. Tolaik neko daudz nemaksāja, nopelnīju apmēram 40 rubļus. Labi, ka bija sava saimniecība, tad vismaz pārtiku visai nedēļai varēju sarūpēt. Visiem pauniņas pār plecu, un laidāmies darbos,” stāsta Staņislavs. Viņš brīdi raugās uz dzelzceļa līnijas pusi, kas tepat netālu paslēpusies aiz egļu rindas, it kā izbaudot divu pasauļu – toreiz un tagad – atšķirību.
“Tūlīt pēc kara vilcieni bija gandrīz vai vienīgais transportlīdzeklis, lai gan vilkās ārkārtīgi gausi. Ja tā salīdzinu, tad vācu laikā strādāt bija labāk, varēja vairāk nopelnīt, veikalos preču arī bija vairāk, bet krievu laikā sākumā – tik vien, kā voblas un skāba maize. Tagad neviens tādu neēstu. Ar darba apģērbu arī bija slikti, vilkām, kas nu kuram bija. Ja kāds kaut ko iebilda, uzreiz norādīja, lai iet uz fronti. Vēlāk, kad sāka piešķirt vatētās jakas, bikses un zābakus, bija ne tikai vieglāk, bet arī siltāk,” prāto Staņislavs, kurš piedalījies arī bānīša sliežu likšanā. 1981.gadā viņš devies pelnītā atpūtā, visu uzmanību veltot saimniecībai.
Zeme dalīta pēc acumēra
Pāri pagalmam visvairāk iemītā taka joprojām ved uz kūti, ko savulaik Staņislavs grasījies pārbūvēt. Labos nodomus izjaukušas naudas maiņas, kurās arī viņš palicis zaudētājs. No sūri grūti iekrātā tik vien palikuši, kā daži simti.
“Arī tad, kad apkārtnē visiem sāka iemērīt zemi, mums pēc acumēra atvēlēja nelielu gabaliņu tepat aiz kūts. Es neesot strādājis kolhozā, tāpēc nekas nepienākoties, lai dzelzceļnieki domājot, kur man zemi ņemt. Tolaik nezināju, kur gotiņām ziemai sienu piepļaut, bet kas tagad, cik tad ir palicis to zemes strādātāju? Tik vien, kā pagasta vecākais un vēl daži. Kur vien skaties, nepļautas pļavas. Arī man šodien neko vairs nevajag, spēka kaulos tik vien ir, cik ir. Arī tie 2,8 hektāri nav vajadzīgi,” nopūšas Staņislavs.
Noprotu, ka ne jau fiziskajā spēkā meklējama vaina. Vecajam vīram ļoti pietrūkst Marijas.
“Nezinu, kāpēc šobrīd esmu kļuvis tāds kā vārdzīgāks, sareibst galva, tāpēc bez zālēm nevaru iztikt. Varbūt nāks pavasaris un vasara, kļūs vieglāk. Ziemā, kad gari vakari, bija grūti. Dienām neviena cilvēka neredzēju, vienu brīdi pie sevis nodomāju, ka tā dzīvodams cilvēku valodu aizmirsīšu. Bija man draugi, bet tie visi jau miruši, ir paziņas, bet ko savā vecumā ar puikām runāšu? Viņiem savas darīšanas,” skumji saka Staņislavs. Teiktais nav sūrošanās par dzīvi, bet pašam par sevi, par to, ka vairs nav agrākā spēka un veselības. Ar klusu prieku vecais vīrs gaida atbraucam meitu un jaunāko dēlu, kurš dzīvo Balvos. Vecākā dēla vairs nav. Viņš kopā ar māti sūta svētību visiem mīļajiem uz zemes palikušajiem.
Kad ilggadējā dzelzceļnieka dzīve krustām šķērsām pārrunāta un fotogrāfijas apskatītas, atvadāmies, vēlot labu veselību. “Cik jau nu varēšu, tik turēšos,” saka Staņislavs, stāvēdams “Strazdiņu” pagalmā. Te viņš jūtas stiprs savās atmiņās un pārdzīvotā sajūtās.
