Es jums teikšu, jau padomju gados man bija tādas aizdomas, bet tagad ir vēl lielākas.
Es jums teikšu, jau padomju gados man bija tādas aizdomas, bet tagad ir vēl lielākas. Mani noklausās! Par mani smejas… Jūtu! Pirmkārt, to dara mana laulene Antonija. Viņa mūždien ir mani izspiegojusi, kontrolējusi, žņaugusi manu brīvību… Taču arī konkurenti nesnauž. Zina, velli tādi, ka es gatavojos kandidēt uz 9.Saeimu.
Nesen te paskatījos televīzijas raidījumu “Pānoramma”. Ārprāts! Visi visus noklausās. Un tad liek atskaitīties i politiķiem, i neirastēniķiem, i advokātiem, i birokrātiem, ar ko, kāpēc un kādā veidā… stilā runājuši. Tas jau nekas, ka tās ir bijušas privātas sarunas. Par ētiku aizmirst nedrīkstot ne brīdi, kā sacīt jāsaka, i dien”, i nakt”.
Mans draugs Toļiks vakar man teica: “Anton, pārdomā savu uzvedību, savu runas stilu, sakop sevi iekšēji un ārēji!” Kāpēc viņš tā teica? Kādā sakarā! Man ir pamatotas aizdomas, ka arī kaimiņš uz mani ir uzēdies. Izseko mani! Un tas viss tikai tāpēc, ka viņam atkal ir aizdomas, ka viņa laulene met uz mani acis. Nu un kas? Skaidrs, ka met! Kura gan nemet! Kas par to?
Ko es domāju par to visu? Noklausīties svešas sarunas – tas ir pretīgi. Velti aizbildināties ar valsts drošības nodrošināšanu un citādi “aizmālēt acis” tautai. Personiskā, vārda un domu apmaiņas brīvība nav ierobežojama un kontrolējama. Cenzūra ir aizliegta. Kaimiņš Toļiks man aizrāda, ka es runājot žargonā, apspriežot, kritizējot un apšaubot laulības institūcijas svētumu, darba tikumu un likumu spēku un varu pār mums, mirstīgajiem. Jā, apšaubu! Es tā i pateicu sievai un draugam Toļikam: “Kamēr neliksiet mani mierā, nepārstāsiet izsekot mani un manas telefonsarunas ar… manu pastnieci Anniņu, tikmēr es atsakos ar jums sadarboties politiski un personiski. Vot tā. Šitā un punkts.”
Bet patiesībā es tagad stingri piedomāju, kad runāju pa telefonu vai vienkārši tāpat uz ielas vai veikalā. Ja nu noklausās? Es nemetu vairs izsmēķus zemē uz ielas. Un sabiedriskajā tualetē nečurāju pāri poda malai. Ja nu filmē? Es neaizmirstu teikt “paldies” un “lūdzu”. Vienmēr palaižu pa priekšu dāmu šaubīgā lietā un vietā, jo, ja nu šaus, tad viņai trāpīs pirmajai. He. Iesaku uzmanīties arī jums, mana dzimuma īpatņi!
