12. Teikšu, kā ir! Šāds darbs man bija izmisuma solis. Strādāju reanimācijā, un darbs tur nav saldā maize… noriebās. Protams, darbs pie jums kaulus nelauž. Atbildība par bērnu liela, galā it kā tieku.
12. “Teikšu, kā ir! Šāds darbs man bija izmisuma solis. Strādāju reanimācijā, un darbs tur nav saldā maize… noriebās. Protams, darbs pie jums kaulus nelauž. Atbildība par bērnu liela, galā it kā tieku. Pierodu pamazām… Vēl kā mājās nejūtos, nemelošu. Gribu beidzot vaicāt par jūsu profesiju, varbūt tas nāks kopīgai lietai par labu. Ziņkārība varbūt!”
“Esmu ārsts! Nenojautāt? Ja zinātu iepriekš, varbūt darbā pie mums nebūtu salīgusi?”
“Atklāti sakot, iespējams, ne! Kaut gan ne tas ir noteicošais. Reizēm, ejot priekštelpā gar jūsu virsdrēbēm, saodu pazīstamo aromātu. Nolēmu, ka tas pēc sievas apmeklējuma slimnīcā. Ja drīkst – kādā profesijā strādājat: terapeits, ķirurgs, patanatoms?”
“Kļūda, kļūda! Strādāju ļoti interesantā nozarē – mūsu komercsabiedrību apzīmē ar burtiem LVG, darbs ļoti aizraujošs un vajadzīgs. Palīdzam bezbērnu ģimenēm tikt pie mazuļa. Esiet kaut ko dzirdējusi?”
“Tenku līmenī. Kaut kā nav bijusi pieejama informācija un vajadzība interesēties.”
“Nu redziet! Tagad zināsiet. Kādreiz pastāstīšu ko vairāk. Vai tad Mediņa neko vēl nav izpļāpājusies? Viņa gan cenšas daudz nepļāpāt, bet dabai jau grūti pretoties. Vēl kas! Gribētu šodien jūs palūgt nostrādāt kādas virsstundas. Mums darbā vakars, kurā man vajadzētu piedalīties. Līdz divpadsmitiem būšu mājās. Piekrītat?”
“Protams! Man nekas tāds, ko var nokavēt, nav paredzēts, dakter! Brauciet un esiet bez rūpēm!” Teodors sāka aizrautīgi smieties. Tie bija tādi smiekli, kādus Velda necerēja no šī atturīgā kunga sadzirdēt: skanīgi un liekas no visas sirds, un viņa pati smējās līdzi.
