Par darbiniekiem šajā nodaļā pieņēma tikai sevišķus speciālistus – ļaudis ar tumšu pagātni, par kuriem bija droši zināms, ka tie par laupīšanu.
Par darbiniekiem šajā nodaļā pieņēma tikai sevišķus speciālistus – ļaudis ar tumšu pagātni, par kuriem bija droši zināms, ka tie par laupīšanu, krāpšanu vai kādu citu kriminālu noziegumu ne mazāk kā divas reizes bija sēdējuši cietumā vai izcietuši sodu spaidu darbos.
Šādu “darbinieku” lielinieku politiskai nodaļai saradās liels daudzums, gan no vietējiem komunistiem, gan no līdzatbraukušiem, izbēgušiem noziedzniekiem.
Tie visi piedāvāja savus pakalpojumus. Nodaļas priekšnieks Bormanis nezināja, ko lai īsti iesāk ar šiem padomju valdības darbiniekiem. Tie vēlējās ne vien “piemērotu nodarbošanos savā arodā”, bet gribēja arī labi ēst un labi ģērbties. Padome noorganizēja vairākus desmitus patruļas pulciņu vai tā sauktās “komunistu šūniņas”, pa četriem – sešiem biedriem katrā pulciņā, kur tiešais uzdevums nebija vietējā apsardzība, bet buržuju māju kratīšana, pārtikas līdzekļu rekvizēšana, vērtslietu un drēbju atņemšana. Tas viss esot vajadzīgs mazajiem brāļiem, ko šīs bandas bija nākušas atsvabināt no “darba un bada jūga”.
Tomēr dažiem komisāriem šāda noorganizēšanās izrādījās par garlaicīgu, tālab tie paši uz savu roku stājās darbā. Vajadzēja tikai dabūt atļauju no strādnieku deputātu padomes, šīs padomes politiskās nodaļas vai arī no milicijas valdes, un tad katrs “jaunās pasaules cēlājs” varēja izkratīt jebkura godīga iedzīvotāja māju un pašu “kontrrevolucionāru” apcietināt, ja tas negribēja vai arī nespēja atpirkties ar zināmu kontribūciju par labu “revolūcijas stiprināšanai”.
18.decembrī pie revolucionārās komitejas nodibināja sevišķu organizāciju ar nosaukumu “Vecgulbenes pagaidu revolucionārais tribunāls”. Patruļas pulciņus piekomandēja šim tribunālam, tos sāka dēvēt par skrejošās milicijas pulciņiem. Katrs varēja tieši vai anonīmi padot tribunālam ziņu, ka tur un tur atrodas kāds kontrrevolucionārs, un no tribunāla nekavējoši tika izsūtīts skrejošās milicijas pulciņš, lai arestētu apsūdzēto. Daudzkārt cilvēki nozuda no dzīves, nemaz nezinot, kas viņus apsūdz un par kādu vainu, jo sūdzētāja jeb denuncētāja vārdu tribunāls turēja noslēpumā.
