Romāns turpinājumos. 14. Māte Klaudija uz saskanīgu ģimenes dzīvi netiecās, viņai bija savas aizraušanās, savas gaitas.
Romāns turpinājumos. 14.
Māte Klaudija uz saskanīgu ģimenes dzīvi netiecās, viņai bija savas aizraušanās, savas gaitas. Viņa nebija mājas dvēsele. Drīz ģimeni satrauca bēdu vēsts – tēvs bija nosities autoavārijā. Ļaudis mēļoja, ka tā bijusi pašnāvība… Pierādījumu nebija vai arī tie netika meklēti. Bez tēva palikušai ģimenei nebija reizēm pat pietiekošas iztikas un mājās pazuda tā drošības un miera sajūta, ko bija garantējusi tēva klātbūtne un gādība. Nu māsas mācījās būt patstāvīgas, cerot, ka viss pamazām nokārtosies un mācības varēs turpināt vēlāk, kad uzlabosies materiālie apstākļi. Māte drīz pēc oficiālā vīra nāves vētraini metās savā jaunajā dzīvē. Bieži nebija mājās, atgriezās dusmīga, neapmierināta. Meitas drīz būs pieaugušas, un viņa nejutās veca. Kad vecākā, Velda, beidza skolu, pilnīgi negaidot māte iepazīstināja ar savu draugu Ritvaru. Tā esot veca draudzība… Varbūt to nojauta arī Kazimirs…
Drīz kļuva skaidrs, ka mātes draugs nevēlēsies rēķināties ar uzspiesto piekabi – divām palielām pameitām. Kāpēc māte Ritvaram pakļāvās un pieņēma ne tik vien kā mīļāko, bet kā oficiālo dzīves draugu, to abas māsas toreiz nespēja saprast? Katrā ziņā nekāds dārgums viņš meitenēm nelikās: iedzēris bija lielīgs un pavēlniecisks, bet skaidrā – mazrunīgs un neizprotams skopulis, kas taupības nolūkos pat elektrības spuldzītes meiteņu istabā izskrūvēja, izlikdamies par ekonomisku saimnieku un ģimenes galvu. Dīvains bija šis Ritvars! Mātes jaunais vīrs strādāja mežos pie mežu ciršanas un ne ar ko īpašu neizcēlās. Kāpēc mātei sirdī atradās vieta šim tipam, to zināja tikai pati Klaudija. Tagad viņa bija sieviete, kas bija izvēlējusies pati savas tālākās dzīves pavadoni. Atsvešināšanās ar meitām notika pamazām, un abām māsām bija nesaprotami, kā var savus miesīgus bērnus samainīt pret tēvaini, kas nelikās viņu īstā tēva Kazimira ne mazā pirkstiņa vērts…
