Uz sarunu gulbenietis, bobslejists un Turīnas olimpisko spēļu 6.vietas ieguvējs Daumants Dreiškens ierodas, ģērbies olimpiskajā uzvalkā. Stalts un smaidīgs.
Uz sarunu gulbenietis, bobslejists un Turīnas olimpisko spēļu 6.vietas ieguvējs Daumants Dreiškens ierodas, ģērbies olimpiskajā uzvalkā. Stalts un smaidīgs. Pagājusī sezona viņu uzcēlusi uz viļņa.
“Emocionālais saviļņojums ir nedaudz pārgājis. Daudzie sveicēji un ažiotāža par labo sasniegumu jau ir pierimusi. Bijām it kā uz viļņa. Esot olimpiādē, emocionālajā pacēlumā neizjutu īpašu nogurumu, lai arī strādājām bez brīvdienām, bija smagi treniņi. Tādēļ jau man bija aprīlis, lai atkoptos, beidzot ievilktu elpu, lai nodotos studijām Sporta akadēmijā. Maijā viss sāksies no gala. Mani gaida jauni treniņi,” saka Daumants.
Ar bobsleju Daumants sāka nodarboties, kad līdz Turīnas olimpiādei bija trīs gadi. Tas kļuvis par viņa mērķi – iekarot olimpiādi. Pirmajā sezonā bijis “jauns gurķis”. Otrajā sezonā varējis cīnīties ar lielajiem, tad jau doma par olimpiādi kļuvusi reālāka. Pats atzīst, ka viss viņa dzīvē norit strauji.
Iznācis necerēti labs tandēms
Vislabākos panākumus Daumants pagājušajā sezonā uzrādījis, startējot divnieku ekipāžā ar šobrīd Latvijas labāko pilotu Jāni Miņinu. “Ar Jāni mums ir labas attiecības. Nesaskaņu mums nav. Mēs esam draugi un komandas biedri,” saka Daumants.
6.vieta olimpiādē Daumantam liek cerēt, ka arī turpmāk būs kopā ar J.Miņinu vienā ekipāžā.
“Tā arī būs, ja nekas krasi nemainīsies. Sportā grūti kaut ko prognozēt. Vari gūt traumu, tavā vietā nāks kāds cits, un tu no virsotnes nokrīti aizā. Es to esmu piedzīvojis. Pagājušajā sezonā bija lielisks sākums ar Jāni, tad guvu traumu un izgāju mēnesi ārpus ierindas. Manā vietā brauca cits stūmējs. Nemelošu – sajūtas nav patīkamas. Jo saproti, ka esi aizvietojams. Pirms olimpiādes īsti nebiju atkopies, bet sapratu, ka man jāiet atpakaļ ierindā. Tāds ir sports, tur neviens nav vainīgs. Pats to esmu izvēlējies,” saka Daumants.
Bobā nav ērta braukšana
Daumants ir apmierināts ar stūmēja pozīcijām. Par pilotu kļūt viņš nemēģināšot, lai arī varētu. “Pilotam ir grūtāk izsisties uz augšu. Jauniņam pilotam, kurš piesēžas pie stūres, pēc pāris sezonām noteikti būtu grūti tikt uz olimpiādi. Kā stūmējs es ātrāk varēju tikt uz priekšu, tas arī notika,” viņš saka.
Daumants esot pieradis pie smagumu stumšanas. Nosmej, ka viņu varētu iejūgt arklā. Divnieka bobs sver 180 kilogramus, 230 kilogramus – četrinieks. “Četriniekā bobs kopā ar sportistiem sver apmēram 600 kilogramu. Kad braucam trasē, dzelži klaudz un grab, neko nevar dzirdēt tādā troksnī. Tā ir ziemas pirmā formula. Siguldā citreiz ar bobu vizinām tūristus. Reti kurš, vienreiz nobraucis, to grib atkārtot. Visās malās spiež. Nav patīkami,” secina Daumants. Viņš smaidot uz “zoba” paķer bobslejistu tērpu. “Braucam bez nekā. Sieviešu zeķbiksēs. Bet auksti mums nav. Pirms starta iesildāmies, lejā nobraucot, tāpat sviedri tek. Stundu pirms starta sākam iesildīties, lai negūtu traumas,” stāsta Daumants. Viņš ne mirkli nenožēlojot, ka izvēlējās bobsleju. Kad jau ir rezultāts, gribas, lai būtu vēl labāk. Līdz pat pirmajai vietai. “Kad esi iegājis šajā sporta veidā, ar katru gadu paliek arvien interesantāk,” saka Daumants. Viņš nolēmis mērķtiecīgi cīnīties līdz nākamajai olimpiādei, kas notiks Kanādā, Vankūverā.
Vai bobslejs viņu mainījis?
Daumants atzīst, ka esot nedaudz mainījies. Esot palicis nopietnāks. “Nezinu, vai tas ir bobsleja ietekmē, drīzāk jau tādēļ, ka palieku vecāks. Atbildīgāks. Skolas laikā visādi gāja. Nesen man palika 22 gadi. Pašam liekas, ka es jau esmu palicis vecs. Man gribētos atgriezties 18 gados. Tad bija forši. Tāda bezrūpība un jautrība. Tagad pašam jādomā, kā dzīvot, uz vecāku rēķina vairs nevar,” spriež Daumants.
Kad vien iespējams, brauc uz mājām
Kad sezonas laikā kaut uz mirkli iznāk iegriezties Latvijā, viņš neaizmirst mājas. Gulbeni. Kas viņu te dzenot? Māju sajūta un vēlme būt kopā ar vecākiem. “Sportojot esmu redzējis dažādas valstis, tomēr mani vienmēr velk uz mājām, uz Latviju. Es nevarētu dzīvot ārzemēs,” saka Daumants.
Mamma un tētis pārdzīvo līdzi. Pēc startiem Daumants sūta viņiem īsziņas, pastāsta, kā sacensībās gājis. “Viņi vienmēr ir lietas kursā. Es biju mazākais ģimenē. Reizēm ar abām māsām kāvāmies, cīnoties par savām tiesībām, vajadzībām. Tagad, kad esam lieli, cits citu atbalstām, uztraucamies, dzīvojam līdzi. Pēc olimpiādes draugi māsas apsveikuši par manu labo startu. Viņas lepojas ar mani un es ar viņām,” saka Daumants.
Spēj mīlēt tikai vienu
Daumants nenoliedz, ka meitenes par viņu interesējoties. Par uzmanības trūkumu viņš nesūdzoties. Bet Daumants tam īpaši nepievēršot uzmanību.
“Es necenšos atbildēt šādiem uzmanības apliecinājumiem. Ja mīlu vienu, tad vienu. Man šobrīd ir draudzene. Mīlestība man palīdz. Nozīmīgs ir draudzenes atbalsts pirms starta. Viņas vārdi, kaut pateikti īsziņā, viennozīmīgi palīdz. Bet no otras puses – kad esi sacensībās, tālu no mājām, iznāk arī ilgoties, bieži paliek skumīgi. Bet arī šajā lietā jāsaskata labais – atkalredzēšanās prieks, tāpēc attiecībās neiestājas rutīna. Mīlestība sportam dod tikai pozitīvās emocijas, enerģiju. Man patīk ilgoties, atkal redzēties un būt mīļam. Arī romantiskam,” saka Daumants.
Viņam nepatiktu, ja telefonā būtu dažādu meiteņu numuri un brīžos, kad paliktu garlaicīgi, kādai zvanītu. Viņam patīk, ja ir viens galvenais numurs – kam atskaitīties un kuram zvanīt, lai sajustu prieku. Daumants nosmej, ka laikam esot vecmodīgs. Viņš arī domā, ka sievietei nevajadzētu nodarboties ar smagiem sporta veidiem.
“Sieviešu bobslejs ir ārkārtīgi nežēlīgs, man šķiet, ka meitenēm nav tur vietas. Tāpat kā svarcelšanā. Tas nav sievišķīgi, tas nodara viņām pāri,” domā bobslejists.
Bijušais “buks” reizēm pasapņo par basketbolu
Daumants spēlējis arī “Bukos”. Laikā, kad komanda galvenokārt tika veidota tikai ar Gulbenes puišu spēkiem. “Ja būtu palicis basketbolā, kas to lai zina, vai es to vēl spēlētu. Sākumā, kad aizgāju no basketbola, nožēloju. Vēl tagad reizēm gribas uzspēlēt. Tā tomēr ir mana pirmā mīlestība. Kad redzu, kā citi čaļi, ar kuriem kopā esmu spēlējis, tagad ir izsitušies, tad iedomājos, kā būtu sagriezusies mana dzīve. Bet nekas, es cīnos citā frontē. Nav ko nožēlot to, kas izdarīts. Jāskatās uz priekšu,” ir pārliecināts Daumants.
Sports viņam vienmēr padevies. Mazajās klasēs labi skrējis krosu. Bez iepriekšējiem treniņiem. Laukos daudz strādājis, varbūt tādēļ esot bijis fiziski attīstīts. “Atnācu uz basketbolu, trīs gados visu apguvu no nulles un varēju spēlēt kopā ar “Bukiem”. Tas bija visforšākais laiks,” saka Daumants.
Pēc olimpiādes var ēst šokolādi
Daumants stāsta, ka olimpiādes laikā ievērojis diētu. Virtuves piedāvājums bijis plašs, bet viņš galvenokārt ēdis tikai salātus. “Saldumus neatļāvos. Tas bija vajadzīgs, lai noturētu optimālo svaru – 105 kilogramus. Pirms tam man bija 110 kilogrami. Kad man ir 105 kilogrami, tad arī ir labākie rezultāti. Tagad pēc sezonas atļaujos visādas vaļības – saldumus ēdu daudz un bieži,” saka Daumants. Maija sākumā bobslejisti sanāks kopā, dosies uz nometnēm. Daumants saka, ka vasarā dzīvos tikai pa stadionu un svaru zāli. Strādās, lai būtu spēks, izturība un ātrums.
“Jā, laikam jau esmu neatlaidīgs. Sportā citādāk nevar, pie pirmajām neveiksmēm apstāties nedrīkst. Jāizvirza mērķi un uz to arī jāiet, arī ar smagu darbu,” saka Daumants.
