Tikko aizvadītā atvaļinājuma laikā izlēmu, ka uz Rīgu un atpakaļ braukšu nevis ar personisko automašīnu, bet izmantošu sabiedriskā transporta pakalpojumus.
Tikko aizvadītā atvaļinājuma laikā izlēmu, ka uz Rīgu un atpakaļ braukšu nevis ar personisko automašīnu, bet izmantošu sabiedriskā transporta pakalpojumus. Īpaši steigties nebija vajadzības, tāpēc arī trīs ceļā pavadītās stundas neuzskatīju par veltīgi izniekotām. Ar patiku vēroju cilvēkus un aiz loga slīdošās pavasarīgas noskaņas pilnās ainavas. Pārliecinājos, cik mēs, cilvēki, katrs spējam būt interesants un individuāli pievilcīgs, cik vairāk vai mazāk talantīgi spēlējam to lomu, ko mums piešķīrusi dzīve.
Man blakām loga pusē nesteidzīgi rosās apmēram 74 gadus veca māmuļa. Vēroju, kā viņa uzmanīgi un rūpīgi vienā somas kabatiņā ievieto biļeti, vēlreiz pārliecinās, vai apsēdusies pareizajā vietā, sakārto putekļu mēteļa stūrus, tad, paraudzījusies uz manu pusi, saka: “Tā, nu varu braukt ilgi, ilgi. Man tagad visam pietiek laika, jo nav kur steigties.” Paraugos uz viņu un pasmaidu. Savādi, – šos vārdus taču vajadzētu teikt jaunībā, kad dzīvojami vēl daudzi gadu desmiti, bet vairākkārt esmu tos uzklausījusi tieši no sirmgalvjiem. Kas zina, varbūt tas ir tāds vecums, kad šķiet, ka zemeslode griežas lēnāk, bet laikrādis ar pūlēm dzen uz priekšu rādītājus, liekot dienām un naktīm stiepties bezgalīgi garām. Varbūt viss dzīvē iecerētais paveikts, mērķi sasniegti un bērni izaudzināti, vecumdienās atlicis tik vien kā atmiņas, bet tās nemēdz steidzināt ļaudis.
Vienā no priekšējiem soliem klusi sarunājas puisis un meitene, kura ir satraukta, jo pirmo reizi brauc iepazīties ar drauga vecākiem. Viņa pa laikam uzdod vienu un to pašu jautājumu, vai ar savu klātbūtni viņiem netraucēs, vai spēs iepatikties. Jaunieša vārdi, ka galvenais, lai meitene patiktu viņam, nevis vecākiem, nespēj mierināt, jo dzīvē ir daudz piemēru, kad divu cilvēku mīlestības pilnās attiecības izjūk tāpēc vien, ka vecākiem kāds no viņiem nepatīk. Mēs, vecāki, naivi ceram, ka spēsim pasargāt savus bērnus no kļūdām, ka viņi neatkārtos mūsējās. Diemžēl – tā nenotiek. Viņi mūsu kļūdas atkārto, tikai citādāk, bet mācās tikai un vienīgi paši no savām kļūdām.
Aizmugurē divas skolotājas skaļi apspriež izglītības jautājumus. Ne tikai es, arī pārējie pasažieri uzzina visu par mācību metodēm un skolēnu sekmēm kādā Latgales novada lauku skolā. Saruna pierāda, ka līdz progresam vēl ļoti tālu, jo skolā vēl šodien noteicošās ir padomju laika skolu darba metodes. Pedagoģes sūrojas, cik daudz laika aizņem laiks, kas jāziedo pašizglītībai, cik neskaitāmos semināros un kursos jāpiedalās, lai gan itin labi varētu bez tiem iztikt. Viss liecina par principa netraucējiet, lieciet mūs mierā – ievērošanu. Varbūt tā – klusi un mierīgi – patiesi ir vieglāk dzīvot. Bet varbūt tas liecina par nespēju pārvarēt pašam sevi. Varbūt ir tikai jāvēlas mainīties un kaut ko mainīt, kamēr vēl ir laiks, kamēr vēl visam laika nepietiek.
