Gulbeniete Daira Jaunbērziņa saka, ka ir iemīlējusies dzīvē. Viņai patīk, kā rit laiks. Viņu sajūsmina negaidīti pārsteigumi un piedzīvojumi. Un galvenais – viņa uz dzīvi joprojām skatās kā bērns, kas tic brīnumiem.
Gulbeniete Daira Jaunbērziņa saka, ka ir iemīlējusies dzīvē. Viņai patīk, kā rit laiks. Viņu sajūsmina negaidīti pārsteigumi un piedzīvojumi. Un galvenais – viņa uz dzīvi joprojām skatās kā bērns, kas tic brīnumiem.
Tu esi dzimusi maijā. Vai šajā laikā jūties īpaši?
Pavasaris ar cilvēkiem dara dīvainas lietas. Cilvēks tic, ka kaut kam tūlīt jānotiek, gaida kādu pārsteigumu. Tās ir iekšējās sajūtas, ka uzziedēs ne tikai koki un ziedi, bet arī kāds sirds stūrītis. Es piedzimu maijā. Mamma saka – ābeļu ziedu un pieneņu laikā. Un man šķiet, ka tieši tādēļ man piestāv vārds Daira.
Laika gaitā tev nav mainījusies attieksme pret dzīvi?
Lai cik jocīgi būtu, kardināli mana domāšana un dzīves uztvere nav mainījusies. Ir divas lietas, par kurām es pēdējā laikā iedomājos. Pirmā ir, ka laiks sācis skriet ļoti ātri. Viss notiek ātrāk – cilvēku attiecības, dzīves temps. Otra lieta – es vairāk novērtēju attiecības, cilvēkus, vecākus. Skatos uz mammu ar apbrīnu, kā viņai pietiek spēka rūpēties par meitu, kurai jau tūlīt paliks 31 gads. Pēdējā laikā esmu novērtējusi draugus. Banāls teiciens, bet reizēm brīnos, vai esmu pelnījusi, ka manu dzīvi šķērso tik labi cilvēki, tik labi draugi.
Man patika, kad man bija 18 gadu, bet es vairs nevēlētos atgriezies tajā vecumā. Es esmu cilvēks, kam patīk, ka laiks iet uz priekšu. Visu laiku piedzīvoju jaunus atklājumus, jaunas atziņas. Patīk, ka man ir vairāk pieredzes. Kad esi jauns, tad daudz ko uztver pašsaprotami. Lai gan jāatzīst – maksimāliste vai ideāliste es esmu arī tagad, reālo dzīvi man reizēm ir grūti saprast.
Es jūtu, ka man sācies labākais laiks, kad sieviete ir pārliecināta par sevi, zina, ko vēlas. Muļķības palikušas aiz muguras. Un varbūt tādēļ pēdējā laikā man vairāk sāk patikt sievišķīgās lietas? Esmu sākusi biežāk uzvilkt svārkus. Agrāk mans mīļākais apģērbs bija džinsi. Tagad es labprāt ietērptos vecās mežģīnēs, kas izvilktas it kā no vecmāmiņu pūra lādes.
Tu saki, ka lauz stereotipu par muzeja darbiniekiem.
(Smejas.) Jā, cilvēki domā, ka arhīvā vai muzejā strādā sieviņas ar copi. Mans vizuālais tēls viņiem neasociējas ar muzeja darbinieku. Tādēļ arī iznāk, ka laužu stereotipus.
Gribēju sākotnēji studēt psiholoģiju, tomēr apdomājos. Sapratu, ka tas nav īstais ceļš. Vēsture ir interesanta, man viegli atcerēties daudzus faktus. Citi studenti cīnījās, gāja uz bibliotēkām un arhīviem, bet es kaut kā izspruku cauri bez īpašas mācīšanās. Man viegli kontaktēties ar cilvēkiem. Mutiskajos eksāmenos to arī izmantoju.
Pēc studijām pamēģināju strādāt skolā, sapratu, ka to negribu. Tad izvēlējos muzeju. Mani šeit ļoti labi uzņēma. Tagad esmu vēstures nodaļas vadītāja un atbildu par pētījumiem, muzejā veikto zinātnisko daļu, kā arī veicu darbu ar sabiedrību. Strādājot muzejā, esmu iepazinusies ar tik interesantiem cilvēkiem. Man bieži saka, ka es esot savas dzimtās puses patriote. Acīmredzot tā ir, lai arī es pati šo aizrautību nemanu. Man tikai ir grūti vaidēt un kurnēt, ka mums šeit nekā nav. Ir jālepojas ar to, kas mums ir, un citiem ir jāliek noticēt, ka šeit ir kaut kas vērtīgs un skaists. Varbūt tādēļ, ka esmu saistīta ar vēsturi, man ir vieglāk ieraudzīt detaļas, kurām citi paietu garām.
Ko dari, kad pēc muzeja gribi izvēdināt galvu?
Esmu iesaistījusies sabiedriskā organizācijā, kas rīko jauniešiem angļu valodas nometnes. Kad vasarā man ir atvaļinājums un brīvais laiks, tad es palīdzu organizēt nometnes, esmu kopā ar jauniešiem. Nometnes notiek visā Latvijā, bet vismīļākā vieta ir Stāmerienā. Iesaistos starptautiskos jauniešu apmaiņas projektos. Tā ir mana aizraušanās.
Nevar jau aizmirst lietas, kas dod sievišķīgu prieku. Ikdienišķās lietiņas. Man patīk dzīvot, nezinot, kāds pārsteigums mani gaidīs aiz nākamā stūra. Man nav garlaicīga dzīve. Reizēm citiem stāstu savus piedzīvojumus, un viņi saka: “Tas nevar būt, tie ir tikai tavi stāsti.” Galvenā ir attieksme pret lietām. Ja mēs kaut kam uzburam nozīmi, tad tā arī ir. Es esmu aizrautīga visā, kas man patīk. Man patīk rīti. Gari un nesteidzīgi rīti, kad lēnām varu sajust, ka diena sākusies.
Kā vēsturniece lasu daudz grāmatas (smejas). Man patīk vēsturiskas kostīmfilmas, bet nepatīk vēsturiskas grāmatas. Ir grāmata, kuru palaikam pārlasu. Tā ir Bulgakova “Meistars un Margarita”. Un katru reizi, kad to lasu, saņemu jaunas atziņas un pilnīgi dažādas emocijas. Pēdējoreiz, to lasot, man šķita, ka pasaulē nevar būt vēl smieklīgāka grāmata par šo. Pēdējā atziņa ir par sievietēm raganām. Par lidošanu uz slotas kāta. Katrai sievietei dzīvē pienāk brīdis, kad viņa jūtas kā ragana, kad gribas brīvi lidot un skatīties uz visu, kas lejā notiek. Šī epizode grāmatā man tik ļoti patika tādēļ, ka pati esmu tā jutusies.
Kāds ir bijis pēdējais jaukākais pārsteigums?
Ziedi. Pēdējā laikā esmu saņēmusi daudz ziedus. Patīk, ja man negaidot uzdāvina šokolādi un smaržas. Un tad es varu priecāties kā bērns. Zinu, ka vajag kļūt pieaugušai, vairāk domāt par praktiskām lietām, jo dzīve to spiež. Vai man būtu jābaidās, ka es uz dzīvi vēl skatos kā bērns? Tagad nav moderni teikt, ka no kaut kā ir bailes (smejas).
Tu nevarot sūdzēties par ārzemnieku komplimentu trūkumu.
Esmu no ārzemniekiem dzirdējusi izbrīnu, cik man balta āda. Esmu arī dzirdējusi salīdzinājumu, ka esmu ļoti līdzīga princesei Diānai. Tas mani kaitina. Lai arī cik tas jocīgi būtu. Man pašai tā neliekas. Varbūt tikai matu sakārtojums man ir nedaudz līdzīgs Diānai. Man prasa, vai man ir dabiski blondi mati. Pat frizieri uzslavē manus matus, kas ir posmā starp blondiem un rudiem. Es savus matus dēvēju par salmu rudiem. Man liekas, ka rudmates ir pašas skaistākās sievietes. Visretāk sastopamās, visneparastākās. Mākslīgā ceļā var kļūt par blondīni un tumšmati, bet par ticamu rudmati nekad. Brīnos, dzirdot, ka kāda sieviete vēlas balināt vasarraibumus. Man viņi vienmēr ir patikuši. Pat pusaudžu laikā. Man gribētos, ja vasarraibumi būtu uz visas ādas, ne tikai uz sejas. Esmu pieņēmusi savu baltumu, savu garo augumu. Es nekad negribētu būt maziņa. Manu garo augumu pamana tikai īsi vīrieši, kas ir mazvērtības kompleksu mākti.
Cik liela nozīme tavā dzīvē ir mīlestībai?
Izjūtas, kas ir mīlestība… Tās ir nedaudz mainījušās pēdējā laikā. Es esmu cilvēks, kam vajag daudz vientulības. Sabiedrībā esmu aktīva un impulsīva, un kaut kur tas ir jākompensē. Man patīk, ja ir daudz laika, kad varu būt kopā tikai ar sevi. Jā, es ļoti pieķeros cilvēkiem. Ātri pieķeros, un tad tas ir uz ilgu laiku. Lielākā daļa draugu, kas man bija 18 gados, ir arī tagad. Man ir grūti zaudēt cilvēkus, lai arī saprotu, ka dzīvē viss nāk un iet. Pirmajā brīdī man ir ļoti grūti pazaudēt mīļu cilvēku. Sāpes es nespēju noslēpt. Es spontāni visu pasaku, ja man kaut kas nepatīk vai satrauc. Man skaļi ir jāpasaka emocijas. Varbūt tādos brīžos labāk derētu iekost mēlē? Bet tas man ātri pāriet. Ir aizvainojumi, kurus atceros ilgi un paslēpju sirdī dziļi, dziļi. Cilvēki, kas man darījuši pāri, varbūt pat nejūt, ka man vēl sāp, jo es to māku noslēpt. Patiesībā tā iznāk arī sevi sāpināt.
Vai man šobrīd gribētos ģimenisku dzīvi? Par to neesmu domājusi. Ar mums notiek tas, kam jānotiek. Es nekad nevaru izdomāt, kā būs. Es vakaros pirms aizmigšanas nemēdzu sapņot un iztēloties dzīvi uz priekšu. Drīzāk ilgi domāju un analizēju to, kas ir bijis. Man patīk aizmigt ar labām atmiņām. Pēc horoskopa esmu Dvīnis. Esmu mainīga. Te varu smieties, te varu raudāt. Ar tādiem, kā es, ir grūti sadzīvot, grūti mūs izprast. Citi droši vien nogurst no šādām garastāvokļa maiņām.
Tomēr es cenšos dzīvot pēc Karlsona principa, kas nekad pie cilvēkiem neiet sadrūmis un sliktā noskaņojumā. Vienmēr labā garastāvoklī, gatavs jauniem piedzīvojumiem. Bet patiesībā jau neviens nezina, kā jūtas Karlsons, un vai vispār kāds viņam ir prasījis, kā viņš jūtas? Kas slēpjas aiz viņa jokiem un kādu cenu tie maksā? Bet nevienam jau nav jāzina, ko tas tev maksā. Reizēm jau es, asaras norijot, palieku ciniska, un tad no manis nāk tādi mazi “pūķa vēmeklīši”. Cilvēki, kas mani labāk pazīst, zina, ka es varu būt arī tāda.
Tu minēji, ka pēdējā laikā sajūsminies par cilvēku dažādību.
Vēsture māca, ka vienas taisnības nav…Vēsture ir subjektīva. Katram ir savs viedoklis. Par vienu notikumu var stāstīt dažādas versijas. Tas arī man dzīvē palīdz saprast, ka nav tikai vienas taisnības. Cilvēkiem ir dažādi viedokļi, lai arī to reizēm ir grūti pieņemt. Es to vēl mācos pieņemt.
Piemēram, esot angļu valodas nometnēs, iepazīstu, cik dažādi un unikāli mēs esam. Sajūsminos, cik citi 28 gados var būt jautri, varbūt kādam liksies bezatbildīgi. Bet vai prātīgāk ir novecot pirms laika? Pie Stāmerienas pils reiz apsēdos, un kāds amerikāņu puisis, skatoties uz kokiem, jautāja, vai man neliekas, ka pie pils izskatās kā filmā “Gredzenu pavēlnieks”? Es nebiju redzējusi šo filmu, un viņš man uzbūra visas ainas. Šķita, ka es Stāmerienā redzu kadrus no filmas. Atbraucu mājās un izlasīju visas trīs “Gredzenu pavēlnieka” daļas.
Ja tev dzimšanas dienā uzdāvinātu daudz naudas, ko tu iegādātos?
Es aizbrauktu ceļojumā. Uz Venēciju. Es esmu iedomājusies, ka man tur ļoti patiktu. Es staigātu pa šaurajām Venēcijas ieliņām, pāri tiltiņiem. Dzīvotu viesnīcā un rītos, atverot logu, redzētu kanālus ar gondolām. Sapņi reizēm piepildās. Īstenībā es ticu, ka piepildās tas, ko cilvēks ļoti, ļoti vēlas. Varbūt ne vienmēr tajā veidā, kā mēs esam gribējuši, bet piepildās. Jāmāk vienīgi gaidīt. Reiz viens cilvēks, kas man ir ļoti svarīgs, teica, ka savas karstākās vēlēšanās jāizsaka skaļi. Jo vairākas reizes to pasaki, jo ir lielāka iespējamība, ka tas piepildīsies. Latviešiem gan tas ir otrādi – nedod, Dievs, skaļi pateikt savus slēptākos sapņus, jo tad tie nekad nepiepildīsies. Es labāk pieķeros pirmajam variantam – sapņi ir jāizsaka skaļi, jo kāds noteikti tos kādreiz sadzirdēs. Un es noteikti kādreiz aizbraukšu uz Venēciju!
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Daira Jaunbērziņa.
– Dzimusi: 1975.gada 27.maijā Gulbenē.
– Mācījusies: Gulbenes vidusskolā, Latvijas Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē. Šobrīd studē maģistra programmu.
– Strādā: Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā par vēstures nodaļas vadītāju.
– Aizraušanās: angļu valodas nometņu organizēšana jauniešiem.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
– Sajūsmina: pati dzīve.
