Dzirkstele.lv
Vai oktobra beigās ir vērts ceļot uz zemēm, kuras par siltajām nu galīgi saukt nevarētu? Izrādās, ka ir! Par to pārliecinājos, nepilnas divas nedēļas ceļojot pa Īriju, kur mājvietu radis ne viens vien latvietis.
Neņemot vērā samērā lielo dārdzību, visi manis sastaptie tautieši ar dzīvi ir apmierināti, bet, ja runājam par siltumu, tad salt nesala un karsti arī nebija. Nedaudz kaitināja lietus, kurš uzrodas pēkšņi, bet tikpat pēkšņi arī pazūd, tiesa gan, vietējie to neņem galvā un turpina savas ikdienas gaitas, bet lietussargu izmanto vien retais. Savas neērtības radīja arī spēcīgais vējš kalnos un okeāna krastā, taču tas netraucēja mesties lielajos viļņos, lai baudītu atsvaidzinošu peldi. Jāteic, ka Rīgas jūras līcī reizēm ir brists arī aukstākā ūdenī. Kā teica vietējie, tad visa gada griezumā ūdens temperatūra turas 7-14 grādu robežās un daudzi peldas arī janvārī, lai gan par “roņiem” sevi neuzskata.
Ēdot vidēja līmeņa krodziņos, var iekļauties arī mūsu cenu līmenī, bet, ja gribēsi iedzert, tad maciņš būs jāatver samērā plaši. Sabiedriskais transports dārgāks, bet degvielas cena tāda pati, kā pie mums, un ir ļoti maz mašīnu, kuru izlaiduma gads ir pirms 2010.gada, ko var noteikt pēc auto reģistrācijas numura. Izpalika mana vēlme pabraukt ar kādu no tām un izbaudīt ātrumu pārslēgšanu ar kreiso roku, jo pie stūres mani nelaida apdrošināšanas trūkuma pēc. Šajā valstī apdrošina autovadītāju, nevis transportlīdzekli, kas gan neattiecas uz īres mašīnām.
Sapratu, ka vietā ir teiciens: ja esi bijis vienā īru mājā, tad esi bijis visās. Mūsu projektētājiem plašs darbalauks, jo ar radošumu vietējie neizceļas un vārdu “eiroremonts” viņi vēl nav apguvuši. Kā pēdējo gribas pieminēt faktu, ka mājsaimniecības nemaksā par auksto ūdeni, tāpēc piloši krāni un tekoši podi viņus neuztrauc.
Bēguma laikā okeānam atkāpjoties, klinšainās vietās paliek ūdens baseini, kuros var aplūkot vietējo floru un faunu un kuros labprāt peldas vietējie.
Beidzot bija izdevība svaigā veidā nogaršot jūras kāpostus, kas atgādināja skrimšļveidīgu, nedaudz sāļu un pēc jūras garšojošu augu. Nu katrā gadījumā kāda no brūnaļģēm tā noteikti bija.
Īrijā populārākais dabas apskates punkts ir Mohēras klintis. Tās stiepjas aptuveni astoņu kilometru garumā, augstākā vieta sasniedz 214 metrus. Nofotografēt grūti, jo Atlantijas okeāna stiprie vēji šūpo ne tikai fotokameru, bet arī pašus cilvēkus. Katru gadu šajā vietā ir bojāgājušie – gan tūristi, gan pašnāvnieki. Viņiem klinšu malā ir uzstādīta piemiņas plāksne.
Ceļa zīmes okeānā. Īrijas rietumu krastā ir salas, uz kurām autotransports tiek tikai bēguma laikā. Paisumā virs ceļa ir aptuveni 1,5 metrus dziļš ūdens. Ja neesi paspējis, tad mājās tiec tikai ar laivu vai gaidi aptuveni astoņas stundas, līdz ūdens atkal atkāpsies.
Burrenas reģionu pārsvarā veido šādi interesanti kaļķakmens pauguri un akmeņu lauki, arī zem ezeriņiem, kurus vietām dēvē par kaļķakmens bruģi, jo tur tie ir skaisti saplaisājuši, radot iespaidu par bruģētiem celiņiem, nevis vienu veselu klājumu. Kaļķakmens veidojies no nosēdumiem senas tropiskās jūras dibenā, kas te bijusi aptuveni pirms 325 miljoniem gadu. Tas nozīmē, ka te ir iespējams atrast arī seno jūras augu un dzīvnieku fosilijas. Kaļķakmens slānis šeit var būt līdz pat 800 metrus dziļš.
Galvaspilsētā Dublinā tika pavadīta viena diena un vakars, kad visa pilsēta iemirdzas naksnīgajās gaismās. Tik īsā laikā pilsētas kopainu, protams, uztvert nevar, tomēr, izņemot dažus objektus ar tūristam iecienīto “oho!” un izbrīna pilno skatienu, mani nekas neuzrunāja. Vien vecpilsētas ļaužu kņada, līdz lūpai pārblīvētie krodziņi un nebeidzamās divstāvīgo autobusu straumes it sevišķi vakara stundās.
Pilis, baznīcas un cietokšņi ik uz soļa – no labi koptiem un restaurētiem līdz drupām, ar un bez apskates iespējām un dažnedažādo laika posmu vēstures liecībām. Ticiet man – ir, ko redzēt, un pat tie, kam senatne ir sveša, atradīs, par ko brīnīties.
Atlantijas okeāna krasta līnijas daudzveidība ir prātam neaptverama – no smilšainām pludmalēm līdz pauguriem un klintīm, kurās izgrauztas nišas. No dažnedažādo akmeņu krāvumiem līdz gliemežvāku fosiliju noklātiem laukiem, no putojošiem viļņiem, kas sitas pret klinšu bluķiem, līdz mierīgiem līčiem, kur bēguma laikā laivas guļ pārsimts metrus no ūdens.
Kerijas apgabala Dunlones kalnu celiņš vietām ir pārbaudījums autovadītājiem. Izmainīties var vien tam paredzētajās “kabatās”, tāpēc nereti nākas slēgt atpakaļgaitu. Taču skati kas paveras, ir tā vērti – kalni, kuru smailes apņem dūmakaini mākoņi, mutuļojošas upes, strauti un ūdenskritumi!
– Gatis Bogdanovs
