Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolas direktore Zigrīda Gabrāne ir mamma komandas “Bumerangs” kapteinim Raimondam Gabrānam un vēl diviem dēliem – bijušajam “bukam” Edmundam Gabrānam un Helmutam Gabrānam.
Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolas direktore Zigrīda Gabrāne ir mamma komandas “Bumerangs” kapteinim Raimondam Gabrānam un vēl diviem dēliem – bijušajam “bukam” Edmundam Gabrānam un Helmutam Gabrānam.
Šobrīd pie viņas dzīvo jaunākais dēls – Raimonds. “Mamma nepārtraukti par mums rūpējas. Uztraucas un vēlas, lai mums labi klājas. Tagad tas vēl vairāk jūtams nekā bērnībā. Bet dzīvot kopā ar mammu ir forši. Man nemaz pagaidām negribas projām. Ir labi atnākt mājās pēc treniņiem un zināt, ka būs siltas vakariņas. Tā vienmēr ir bijis. Šad tad pēc treniņiem abi izrunājamies. Vienīgi par manām draudzenēm neesam runājuši. Man gan jāatzīst, ka šobrīd draudzenes man nav, bet, ja arī uzrastos, pieļauju, ka sākumā nemaz viņai nestāstītu (smaida),” saka Raimonds.
Raimonds atzīst, ka mamma viņu ir lutinājusi. Kā jau mazāko. “Mamma man ir ļoti mīļa. Viņa vienmēr jūt, kāds man ir garastāvoklis, un zina, kad ar mani runāt un kad labāk atstāt vienu. Viņa ir mūsdienīga, bet, ja pamanu, ka viņa kādā jomā sāk domāt kā padomju laikā, tad aizrādu,” saka Raimonds.
Mammai patīk, ja viņai dāvina krūzītes un konfektes. Kad Raimonds dodas spēlēt uz ārzemēm, viņš mammai sarūpē dažādas dāvaniņas, piemēram, krūzīti, uz kuras attēloti Amerikas prezidenti. “Kāds man ir prieks saņemt šādas dāvaniņas! Viņš, tās pērkot, domājis par mani, ka man kā vēstures skolotājai būs interesanti tādas saņemt,” saka Zigrīda.
“Es esmu diezgan pragmatiska sieviete, nevis jūtu cilvēks. Tādēļ paldies Dievam, ka man ir trīs dēli, jo es nemaz nezinu, kā es varētu audzināt meitas. Protams, arī es pārdzīvoju, bet tomēr sevi vairāk dēvēju par stingru mammu. Man gan jāatzīst, ka ar dēliem man pārāk daudz problēmu nav bijis,” godīgi saka Zigrīda.
Visi dēli esot atšķirīgi. Daudz jūtīgāks, smaidīgāks un maigāks ir vecākais dēls Helmuts. Edmunds ir klusāks, patstāvīgāks. Raimonds esot visvētrainākais un cīnītājs. “Viņš ir vēlais bērns, piedzima, kad abi vecākie dēli jau bija paaugušies. Gribējām meitiņu, sanāca Raimonds. Pilnīgi godīgi atzīstu, ka viņam patīk pucēties un viņš rūpējas par savu ārieni. Man patīk sarunas ar Raimondu. Atbrauc no studijām, kur bijušas psiholoģijas lekcijas, un tad man stāsta, kur ir manas pedagoģiskās kļūdas,” smej Zigrīda.
Zigrīdai vairākkārt jautāts, kāpēc viņa neiet uz basketbola spēlēm just līdzi. “Pirmkārt, kad uztraucos, man paaugstinās asinsspiediens. Otrkārt, kad Edmunds sāka spēlēt “Bukos”, es aizgāju uz spēli. Vēl tagad atminos, ka “Bukiem” bija izšķirošās spēlēs pavasarī ar liepājniekiem. Man aiz muguras sēdēja nobarojušies vīri ar alus vēderiem un bļāva visādus vārdus, adresētus manam dēlam. Tur cenšas mani bērni, kādēļ man jāklausās, ka cilvēki no malas viņus kritizē? Patiesību sakot, es ļoti slikti uzņemu kritiku par saviem bērniem. Es pati viņus varu kritizēt, norādīt, pamācīt, bet, ja to dara svešinieki, tad man sāp. Man šķiet, ka tas ir daudzām mātēm. Bet, ja es neeju uz spēlēm, tas nenozīmē, ka es nedzīvoju viņiem līdzi un nezinu, kas notiek uz laukuma. Ja spēle notiek Gulbenē, tad draudzenes man stāsta, kā iet Raimondam un visai komandai,” saka Zigrīda.
Viņa cenšas būt saprotoša pret dēlu draudzenēm. “Es dzīvoju pēc principa, ka jāpieņem viss, kam jānotiek. Ja dēliem jāveido savas ģimenes, es to uztveru kā pašsaprotamu lietu. Un varbūt tādēļ, ka man nav bijis meitu, dēlu draudzenes kļūst kā pašas bērni,” saka Zigrīda, kura šobrīd sajūsminās par pirmo mazdēliņu Ralfu.
Viņa atklāj vēl kādu patiesību. Viņai nedaudz pietrūkstot to brīžu, kad puikas bija mazi un kad viņa jutās viņiem vairāk vajadzīga. “Agrāk brauca uz sacensībām un es smērēju maizītes, ko paņemt līdzi, termosā taisīju kafiju. Tagad jau vairs šāda mana palīdzēšana nav vajadzīga. Es pati saviem vecākiem biju vienīgā meita un pieradu, ka man bija viss, tādēļ es nesavtīgi esmu mēģinājusi dēliem nežēlot neko. Viņi man ir pirmajā vietā,” saka Zigrīda.
