Romāns turpinājumos. 22. To visu piedzīvo tagadējā Vita Avota un jūtas kā nonākusi citā pasaulē, un, ja, viņai būtu atņemta atmiņa, viņa justos pat laimīga.
Romāns turpinājumos. 22.
To visu piedzīvo tagadējā Vita Avota un jūtas kā nonākusi citā pasaulē, un, ja, viņai būtu atņemta atmiņa, viņa justos pat laimīga. Pēc dažām dienām, kad beigsies gultas režīms, būs tikšanās ar Veldu. Vita, te viņu sauc tikai tā, nejūtas kā cietumā, tomēr pagaidām redz tikai personālu un savas četras sienas un bauda tās ērtības, kas radītas viņas kā grūtnieces labsajūtai. Tā laikam dzīvo bagātie ļaudis, par kuriem raksta “Privātā Dzīve” un kuru vēlmi pēc bērna viņa izpilda. Tomēr izrādās viņi nav laimīgākie cilvēki, jo nespēj, kā viņas gadījumā, paši radīt savus pēcnācējus. Nauda laimīgus nepadara…Vai nauda, ko pelna Vita, darīs viņu laimīgu? Kad viņa palika stāvoklī ar Rihardu, neviens viņu nežēloja, viņas bērna tēvam Otomāram pat prātā neienāca, ka pienāktos viņu saudzēt, lutināt un lolot. Viņš neturēja pat par vajadzīgu kaut pienākuma pēc sagaidīt dēla piedzimšanu. Vienu ar nedzimušo bērnu viņš to pameta, jo nebija audzināts just atbildību, būt par vīrieti vārda plašākajā nozīmē. Ko gan dzērājs var uzņemties, ja viņu vada tikai dziņas? Vita šo savas dzīves murgu cenšas aizmirst, izsvītrot. Nebija tāda Otomāra! Viņai tagad kauns par sevi, ka pieredzes trūkuma dēļ bija un noticējusi vārdiem: “Īvande, mana Īvande!” Vai kādreiz viņa vēl piedzīvos mīlestības jūtas? Vai uz pasaules ir vīrietis, kas viņu izpratīs un cienīs, ko spēs iemīlēt viņa? Domas ir tās, kas uzmācas itin bieži un traucē baudīt šo ērto un bezrūpīgo dzīvi. Kas būs tad, kad svešais bērns viņas ķermenī sāks kustēties un atgādinās par sevi ik brīdi? Brīžiem Vitai liekas, ka viņa ir pielaidusi milzīgu kļūdu, uzņemdamas šo smago pienākumu. Ja viņa nebūtu nonākusi tik bezpalīdzīgā stāvoklī, ja viņai būtu… Simtiem tādu “ja…”. Tagad viņa ir surogātmāte, neīstā māte, inkubators. “Es nedrīkstu bērnu iemīlēt! Tas nav mans! Bet es nedrīkstu būt arī ļaunā pamāte, kas traumē radīto dzīvību ar savām domām!” Vita pie sevis čukst un ilgi vakarā savā ērtajā guļamvietā nerod mieru. Skan Latvijas radio otrā programma, uzmundrinot tos, kas neguļ. Iespējams, ka viņu vēro ar slēptu videokameru, lai personāls būtu drošs, ka viņa neko ļaunu sev nenodarīs…Vitai ir sajūta, ka viņu pēta zem mikroskopa un nolasa pat viņas visapslēptākās domas.
8. Katram savs viedoklis
Kramiņi ir sastrīdējušies: Iveta grib iepazīties ar to Vitu, apmeklēt viņu, bet Ivars kategoriski atsakās, jo nejūtot pietiekošu motivāciju, un neesot drošs, ka tas jādara tagad – rīt vai parīt. Pēdējā laikā viņš kļuvis nervozs, ātri aizkaitināms.
“Tu domā, ka satikusi šo būtni, tu jutīsies labi? Ko tu par viņu gribi zināt? Tu pētīsi viņas biogrāfiju, gribēsi ielīst viņas ādā? Es nedomāju, ka mums jārīkojas kā amerikāņiem un jādzīvo ar šo, uz laiku salīgto sievieti tikpat kā kopā,” saka Ivars. “Sākumā mēs vienojāmies, ka kontakti nav obligāti.”
“Man gribas redzēt, kāda viņa ir – izglītota, muļķīga, nopietna vai varbūt sieviete – draiskule, agrākā vieglas uzvedības sieviete. Tas taču būs redzams. Man jāsaprot, kādas ir viņas emocijas. Ja viņa man iepatiksies, tas nāks par labu arī mūsu bērniņam. Es tagad daudz par to lasu. Skatos, kas ir atrodams internetā. Paskaties kādreiz arī tu, redzēsi, cik viss ir sarežģīti un interesanti. Nesen lasīju replikas par surogātmātēm. Tur arī es smeļos saprašanu. Tas viss arī plašākai sabiedrībai nav tik ierasti un daudz nekā par šo tēmu nav.”
“Tu domā, ka pazīstot viņu, zinot par visu un visu, tev radīsies dvēseles komforts? Tad būs jaunas problēmas.
