Aprīļa beigās notika 8. Rīgas starptautiskais autošovs, kurā bija skatāmas gan dažādas ekskluzīvas un dārgas automašīnas, gan tūningotās mašīnas, gan arī vairāk pārdotie braucamrīki.
Aprīļa beigās notika
8. Rīgas starptautiskais autošovs, kurā bija skatāmas gan dažādas ekskluzīvas un dārgas automašīnas, gan tūningotās mašīnas, gan arī vairāk pārdotie braucamrīki.
Starp pasaules ātrākajiem un dārgākajiem spēkratiem izstādes apmeklētāji varēja vērot arī kāda gulbenieša veikumu – pārveidotu un uzlabotu 1978.gada “Opel Kadett”.
Vecais “opelītis” spožajās gaismās izskatījās gluži kā jauns, viss spīdēja un laistījās. Interesantā zaļā krāsa uzmanību piesaistīja jau pa gabalu, bet pats opelīša saimnieks Gunārs Soboņs pieticīgi saka – tagad tikai jāturpina strādāt.
Startēs dragreisā
“Citiem sākumā rodas kaut kādas domas, bet pēc tam tikai mašīna, man bija gluži pretēji. Es zināju, kur atrodas šī mašīna, tad izdevās iegādāties motoru, kādu vajag, pēc tam tikai devos pakaļ mašīnai. Tā stāvēja zem ābeles, nolikta lūžņos, bērni kāpa virsū uz jumta un motora pārsega, lai tiktu pēc āboliem. Tad sākās darbs pie mašīnas restaurācijas. Strādāju divus gadus, lai tā iegūtu šādu izskatu. Pagaidām dzinējspēks vēl iekšā ir un arī domu vēl ir daudz,” stāsta Gunārs. Viņš atklāj, ka ir domas par rallijiem, taču ir tā, ka pats laikam rallijam jau ir nedaudz pa vecu, bet jaunākais dēls – nedaudz par jaunu, savukārt vecākais dēls jau pats kaut ko domā.
“Tomēr man kaut ko vēl gribas, man gribas stāvēt tuvu klāt sportam, tādēļ vēl varētu pacīnīties dragreisā. Ir jāpiedalās kaut kur. Ikdienā ar tādu mašīnu negribas braukāt, tā nav arī tam domāta, tādēļ jāizmēģina spēki dragreisā,” saka Gunārs.
Lai varētu spēkoties ar citiem braucējiem, mašīna bija stipri jāuzlabo. Tai ir “Opel Calibra” motors, kura jauda ir 150 zirgspēki, bet tā vēl tiks palielināta. “Mašīnu izvēlējos tādu, kurai ir maza pašmasa. Parasti visi mēģina sataisīt, lai mašīna būtu pēc iespējas vieglāka, bet man, to pilnveidojot, ir sanācis, ka tā kļuvusi nedaudz smagāka, taču tas ir nepieciešams, lai mašīna nepārlūst,” saka Gunārs. Viņš uzskata, ka ar mašīnu, kurai ir aizmugures piedziņa, ir daudz vieglāk “izcelt” startu, tieši tāpēc arī tā iegādāta.
Mašīna ar rozīnīti
Gunārs stāsta, ka viņam jau kopš seniem laikiem vismīļākā ir zaļā krāsa, tādēļ arī mašīnai tāda izvēlēta. “Par mašīnas krāsas izvēli konsultējos ar Andri Cīruli (IU “Velēna Auto”). Viņš ir cilvēks, kas uzklausīs tavas domas un ieteiks arī kaut ko savu. Tā mēs abi nonācām pie šāda rezultāta, kas izskatās ļoti pievilcīgi. Ir jābūt kādai rozīnītei, kas piesaista uzmanību,” ir pārliecināts mašīnas īpašnieks. Viņš uzskata – ja mašīna ir domāta izstādei, to uzlabojot, ir jābūt citādākai pieejai, ja tā ir domāta dragreisam, tad izskatam nav sevišķi lielas nozīmes. Šādām mašīnām galvenā ir jauda. “Pārāk lielu jaudu šai mašīnai dabūt nevarēs, jo tam ir nepieciešami lieli finansiālie ieguldījumi, tāpēc es domāju arī par izskatu. Es visu apvienoju. Būs patīkami, ka, braucot pa pilsētu, cilvēki atskatīsies un arī dragreisā man veiksies labi,” spriež Gunārs. Viņš atklāj, ka jau pēc kāda neilga laika, kad mašīnai būs vēl veikti daži uzlabojumi, viņš dosies uz dragreisu Valkas rajona Kazrunģī. “Es zinu, ka manā klasē ne Gulbenē, ne Kazrunģī, ne arī Madonā man pretinieku nebūs, gribas piedalīties arī dragreisā Biķerniekos, tur būs grūtāk,” atzīst vīrs.
Gunārs stāsta, ka izstādē Rīgā pie viņa pienācis kāds vīrs no Krievijas autožurnāla. Viņam paticis “opelītis”, tādēļ viņš ieteicis piedalīties izstādē Maskavā. Pagaidām mašīna ir jānofotografē, un fotogrāfijas ir jānosūta turp, lai saņemtu apstiprinājumu. “Izstādēs var redzēt dažādas mašīnas. Citas ir milzīgi dārgas, īpašnieki pat nespēj nosaukt tās cenu, taču šādas mašīnas vērtību vislabāk sapratīs tas, kurš pats ir darījis līdzīgu darbu,” secina Gunārs.
Tehnika ir ļoti mīļa
Automašīnas saimniekam automehāniķa darbs ir asinīs. Viņš jau padomju laikos strādājis servisā Gulbenē, pēc tam arī savā nelielajā darbnīciņā Velēnā, tagad – savā darbnīcā tepat Gulbenes nomalē. “Esmu pašdarbnieks. Neesmu nekāds teorētiķis, visu dzīvi esmu bijis tikai praktiķis. Tā es visu mūžu knibinos. Kamēr tvaiks būs, tikmēr kaut ko darīšu,” apstiprina Gunārs. Tehnika viņu interesējusi jau skolas laikā.
“Gribējās ātrāk izaugt, ātrāk tikt mocim mugurā un aiziet. Es piedalījos arī motokrosos. Esmu pat 1976.gadā bijis Ziemeļzonas čempions. Protams, arī traumu bija daudz, bet tas to degsmi nemazināja – pulveris tikai kļuva slapjāks. Tagad man vienkārši visam vairs neatliek laika, bet kādreiz visu paspēju – gan kolhozā padarīju darbus, gan motokrosā paspēju pacīnīties, gan arī uz balli aiziet. Visam pietika laika… Tagad man jau ir 54 gadi, taču gluži zemē metams es vēl neesmu – ja ar jaunāko dēlu būtu jāsacenšas, es viņu noskrietu,” smej Gunārs. Viņš piebilst, ka tehnika viņam ir tiešām ļoti mīļa. “Nevar gan teikt, ka mašīnas man ir mīļākas nekā sievietes, taču bez mašīnām es nevaru. Priecājos, ka sieva man ir tik saprotoša, neuzskata mani par jukušu un nav greizsirdīga uz mašīnām. Viņa ir ļoti gudra un jauka, mēs ļoti labi satiekam,” atzīst vīrietis.
Auto uzlabo omu
Ja Gunāram ir slikta oma vai viņš ir pārstrādājies, viņš iet pie savas mašīnas. “Es ievelku elpu un kaut ko mierīgi padaru – iekarinu jaunu gaisa atsvaidzinātāju, nomazgāju to vai mazliet pabraucu,” stāsta Gunārs. Braukšana ar mašīnu viņam ļoti iet pie sirds, taču trakot viņam netīk. “Trakot jābrauc uz dragreisu. Man ļoti nepatīk, ka jaunieši trako pa ielām, bet dragreisā neviena nav, arī ziemā uz ledus neviens neko nespēj parādīt. Pašu dragreisi ļoti interesē, un vēl ir arī reakcija. Dragreisā ir jāmāk startēt, un es to protu. Esmu braucis motokrosā un zinu, kā tas ir jādara, taču pie tā ir jāpiestrādā, bez darba nekā nebūs,” ir pārliecināts Gunārs. Viņš priecājas arī par dēlu interesi uz mašīnām un uz autosportu. Rimants mazajā “Sarmā” šoziem savā klasē izcīnīja 3.vietu. Arī Artūrs piedalījās ledussprinta sacensībās uz Alūksnes ezera, kur guva labus panākumus, savā klasē izcīnot 2.vietu.
“Es varēšu Artūram uzticēt mašīnu. Viņš iesēžas man blakus mašīnā un prasa, kāpēc es nepiesprādzējos. Ar puiku viss ir kārtībā,” saka Gunārs, un var just, ka viņš tiešām lepojas, ka viņam aug jaunā maiņa. Viņš cer, ka abi dēli dienās kļūs par labiem automehāniķiem vai autoelektriķiem. Un kā būs ar Gunāru pašu? “Es pats, cik spēšu, tik darīšu. Mana iekšējā balss saka: “Uz priekšu!”, un ir jau arī vēl daudz kā interesanta, ko atrast un uzmeistarot, galvenais – tikai jāgrib!” atzīst vīrs.
