Visu ziemu priecājos un apbrīnoju pelargonijas, kas koplietošanas gaitenī it kā pamestas savā vaļā, tomēr tagad dāvā ārkārtīgi krāšņus ziedus.
Visu ziemu priecājos un apbrīnoju pelargonijas, kas koplietošanas gaitenī it kā pamestas savā vaļā, tomēr tagad dāvā ārkārtīgi krāšņus ziedus.
Agrāk pelargonijas uzskatīja par vecu cilvēku mājokļu dekoru, bet šodien tās kļuvušas arī par godā celtajām modes puķēm. Tās zied dažādās krāsās, lepojas ar dažādu ziedu formu, vienas stiepjas augšup, līdzinoties mazam kociņam, otras vijas lejup, rotājot uz palodzēm un balkoniem novietotās puķu kastes.
Podiņos dēstītas, dažāda lieluma begonijas šobrīd nopērkamas gan tirgū, gan veikalos, tāpēc internetā mēģināju uzzināt kaut ko vairāk par šo pacietīgo un, manuprāt, arī pieticīgo puķi.
Izrādās, ka tulkojumā no grieķu valodas pelargonija nozīmē “stārķis”. Pirmo reizi Eiropā pelargonijas parādījušās 1710.gadā, bet Dienvidāfrikā sastopamas vairāk nekā 250 pelargoniju savvaļas sugas.
Pie mums sastopamas lielziedu, raiblapu, nokarenās, šķautņu un vēl vairāku šķirņu pelargonijas.
Lai gan puķe itin labi jūtas ēnainā vietā, tā tomēr vairāk ciena saulainu un gaišu palodzi vai balkonu. Tā spēj atjaunoties pat no niecīgas stumbra daļas. Pelargoniju iespējams pavairot ar galotņu un stumbru lapainiem spraudeņiem, kas ātri apsakņojas apmēram mēneša laikā. Parādoties saknēm, puķi stāda podā, kam ieteicams būt mazākam nekā pārāk lielam, jo tad pelargonija veido daudz dzinumu.
