Rancēniete Grietiņa Bērziņa labprāt ļaujas īsam atpūtas brīdim zem simtgadīgo koku lapotnēm skolas parkā.
Rancēniete Grietiņa Bērziņa labprāt ļaujas īsam atpūtas brīdim zem simtgadīgo koku lapotnēm skolas parkā. Dažkārt viņa apsēžas uz pelēcīgā sola, dažkārt, atspiedusi muguru pret zaraiņa stumbru, caur lapu jumtu mēģina saskatīt zilās debesis. Iespējams, tā viņa mēģina ieskatīties nākotnē.
Cik labi, ka laiks steidzas tikai uz priekšu. Ja būtu citādāk, Grietiņai atkal vajadzētu atgriezties pagātnē un pārdzīvot to, ko aizmirst nespēj neviena māte.
“Par visu vairāk vēlos tikai dvēseles mieru, jo 65 gadus garajā mūžā kapukalnā esmu atvadījusies no pieciem mīļiem cilvēkiem. Cik tas ir grūti, stāvēt pie meitiņas un dēla zārka. Ko savā dzīvē esmu darījusi nepareizi, ka tā tieku sodīta?” Grietiņas pirksti te cieši savijas cits ar citu, te atlaižas. Atbildi nezina ne vējš, kas sapurina virssvārča stūrus un ir prom, ne lietus lāses, kas sitas sejā, savā pulkā ņemot izraudātās asaras.
“Vienmēr domāju, ka esmu stipra sieviete, bet tikai tagad saprotu, cik manī daudz pašas negribēta vājuma. Cenšos tam neļauties, bet dažbrīd aizlūstu kā koks vētrā, nezinot, vai atkal spēšu atliekties,” prāto Grietiņa.
Viņa baidās domāt arī par tām nedaudzajām dienām, kas atvēlētas, lai varētu būt savās otrajās mājās – Rankas pamatskolā, kurā pati savulaik mācījusies, bet tagad strādā par apkopēju.
“Nebūs tā, ka paiešu tai garām lepni paceltu galvu, jo cilvēks nevar šķirties no tā, kas saaudzis ar sirdi. Zinu, ka vienmēr būšu te gaidīta,” domu vadīta, Grietiņa jau ir skolas vestibilā un pēc brīža salūko putekļu slotu, lai sāktu ierastos pienākumus.
“Ja spēka izsīkuma dēļ nespēju paveikt visu tik labi, kā gribētos, ir jārod cits dienu piepildījums. Vai nu mazums vecāku mājās “Ādmiņos”, kas no skolas tikai 300 metru attālumā, darāmā?” Grietiņa jau rosās pa nelielo skolas skatuvīti, sakārtodama rotaļu zaķi, kas, noguris no sēdēšanas Lieldienu šūpolēs, atlaidies guļus.
Dzīve nav žēlojusi
Grietiņa nesteidzīgi kāpj lejup pa skolas kāpnēm, kabatā ar roku salūkojot cigarešu paciņu.
“Eh, vairs nav vērts cīnīties ar šo netikumu. Apzinos, tas nav labi, bet citādāk nespēju. Pēc tam, kad nelaimes gadījumā gāja bojā meitiņa, kura mācījās 1.klasē, meklēju cigaretēs mierinājumu, bet tur to neatrod, tas jāmeklē citur,” Grietiņas balss atbalsojas tukšajā skolas gaitenī. Tā laikam ir visu vecu cilvēku nelaime – pusbalsī sarunāties ar sevi, pasmaida Grietiņa, bet smaids, tikpat ātri kā uzziedējis, novīst.
Tikai darbs, nekas cits līdz šim bijis viņas bēdu remdētājs. Īpaši pagājušā gada nogalē, kad no dzīves labprātīgi šķīrās dēls. Kopš tās melnās dienas Grietiņai Ziemassvētki nekad nebūs gaidīti un mīļi.
“Dzīve nav mani žēlojusi. Vienmēr atvēlējusi smagāko nastu,” nopūšas Grietiņa un dodas raudzīt, kas vēl darāms pirms došanās mājās. Rokas dara savu, bet uzmācīgās domas atkal un atkal uzjundī tās dienas, kad pasaulē nāca pirmdzimtās dvīņu meitenes.
“Kādas vairs meitenes, abām jau četrdesmit, pašām savi bērni,” Grietiņas sejai pārlaižas smaids, kas līdzinās pelēcīgam lakatam.
“Kāpēc ir tā, ka jaunībā cilvēks izsapņo mūžu, būdams pārliecināts, ka sapņi piepildīsies, bet vecumā izrādās – tā bijusi tikai vīzija?” nerodot atbildi jautājumam, Grietiņa lēnītēm izmeklē vietu uz pelēkā koka sola.
Tagad viņa klausīsies putnu balsīs un domās par jaunību – laiku, ko cilvēks kā dāvanu saņem tikai reizi mūžā.
Uzticīga Rankas “Ādmiņiem”
Dzimto māju sajūta – tā ir kā cieši piediegta kabata dzīves raibajiem svārkiem. Grietiņa jūtas lepna, ka nekad nav ļāvusi tai zust, ka piedzimusi “Ādmiņu” istabā, krāsns priekšā, ka bijusi blakām, lai saklausītu mātes un tēva pēdējos čukstus, ka varējusi mācīties Rankas skolā, ka 17 gadu vecumā sākusi strādāt Rankas dārzniecībā, ne reizes neatklājot, cik nogurusi jutusies vakaros, kad kārtējā darbdiena kā smags akmens grimusi miega jūrā. Kopš tā laika Grietiņai joprojām patīk rozes un kallas, jo tās vienmēr bija un paliks viņas pirmās – ne tik veiksmīgās – mīlestības liecinieces. Bija arī otrā, kas negaidot traģiski aprāvās tepat netālu no skolas. Sulīgās zāles stiebros iekrīt pērles – tik līdzīgas asarām.
“Ak Dievs, cik esmu palikusi sentimentāla. Raudu par katru nieku, pat par mīlestībā rakstītu apsveikuma kartīti. Kad reiz sapratīšu, ka nevaru bērnus un mazbērnus piesiet pie sevis kā puķzirnīšus pie maikstes, viņiem katram sava dzīve,” tā domājot, asaras vēl vairāk mērcē Grietiņas vaigus.
“Labi, ka skolā neviena nav, kam vajadzīgas svešas asaras, ja pietiek savējo,” viņa tomēr steidzīgi paraugās apkārt.
Vairāk naudas neizplēsīsi
“Pavisam drīz es pa ierasto taku nākšu tikai tāpēc, lai sagaidītu autoveikalu,” Grietiņa iztēlojas, kā tas būs, kad viņa ar iepirkumu somu rokās pagriezīsies un dosies mājup. Vai tas maz būs iespējams, nepārvarēt dažus pakāpienus, lai pieskartos skolas vēsajam ārdurvju rokturim, ko viņas rokas sildījušas vairāk nekā 30 gadus? Viņa mēģinās, bet vai izdosies? “Vairāk naudas, nekā paredzēts cilvēkam ar 47 gadu darba stāžu, tāpat no valsts vecumā neizplēsīsi,” saprot Grietiņa, apzinoties, ka tomēr pietrūks ierastās bērnu kņadas un ikdienas noteiktā ritējuma.
Ne jau no vientulības viņai bail, bail no klusuma “Ādmiņu” pagalmā, kur tagad rosīsies tikai viņa un Pats (domāts dzīvesbiedrs Valdis Altmanis). Pirms kara ceļu uz “Ādmiņiem” zinājuši tuvi un tāli ļaudis, kas šurp braukuši ar ģērējamām dzīvnieku ādām vezumā. Kara laikā nelielā ģērētava, kas piederējusi Grietiņas vectēvam, nodegusi. Arī sūri grūti krātās monētas nācies atdot bankai, lai karš ātrāk beigtos. Kopš tā laika Grietiņai zudusi uzticība dažādiem valsts atvēlētajiem pabalstiem, ko tagad piešķir par lopiem un zemi.
“Vienmēr paturu prātā, ka ar vienu roku dod, bet var pienākt brīdis, kad ar roku prasīs atdot atpakaļ,” Grietiņa dzīvo, savas patiesības vadīta. “Kam man tie lati par zemes hektāru, par vienu piena dēvēju?” sēdētāja sarosās, atmezdama atmiņu villaini, un atkal rauga pēc kārtējā dūma.
Mierinājumu rod ar grūtībām
Tuvējā bērza zarā iemeties pelēks putns izdzied slavas dziesmu Grietiņas darba mūžam. Tajā ir vārdi par daudzajām skolas administrācijas izteiktajām atzinībām, par kontrolējošo inspekciju vērīgumu, par sapratnes un līdzjūtības apveltītajiem skolas darbiniekiem. Treļļi salejas vienotā skaņā un atkal izlokās uz visām debespusēm. Grietiņa klausās tajos, negribēdama saprast, kāpēc savulaik viņas māmuļa, posdamās uz kora mēģinājumu, sūrojusies, ka pati vairs nespēj uzvilkt zeķes kājās. Nevienam nenākas viegli atzīt, ka stāvi tās dzīves līnijas priekšā, kad ar pašas spēkiem vien neiztikt, ka it kā šķietami vienkāršas darbības sāk līdzināties nepārvaramām kalnu virsotnēm.
“Visam cilvēka dzīvē ir savs laiks,” vairāk pašmierinājuma vārdu Grietiņa sevī nerod.
“Kaut tikai dzīve vēl uzdāvinātu kādu gadu, kaut Pašam būtu vairāk veselības, lai ilgāk varētu kopā baudīt vecumdienas. Pietiek man atņemt to, kas dārgs!” klusa sievietes lūgsna izlaužas cauri koku lapotnei. Tad viņa ceļas un gar skolu pa ierasto taku dodas uz “Ādmiņiem”, kur viņu jau gaida. Ir labi apzināties, ka tevi kāds gaida, ir labi gaidīt, zinot, ka sagaidīsi.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Grietiņa Bērziņa.
Dzimusi: 1941.gada 9.jūlijā Rankas pagastā.
Mācījusies: Rankas septiņgadīgajā skolā.
Strādājusi: Rankas dārzniecībā, piecus gadus vadījusi automašīnu, apkopēja Rankas pamatskolā.
Ģimene: precējusies, izaudzināti četri bērni, no kuriem divu vairs nav.
Vēlas: aizmirst to, kas “salauž” sirdi.
