Kāpēc cilvēkam lemts būt tikai cilvēkam? Ak, cik ļoti, kaut uz īsu brīdi, es vēlētos būt putns, lai paceltos spārnos un lidotu pretim saulei, nebaidoties apdedzināties!
Kāpēc cilvēkam lemts būt tikai cilvēkam? Ak, cik ļoti, kaut uz īsu brīdi, es vēlētos būt putns, lai paceltos spārnos un lidotu pretim saulei, nebaidoties apdedzināties! Es lidotu pāri jūrām, mežiem un kalniem, nebaidoties pagurt. Tas būtu tikai un vienīgi mans brīvais lidojums, kura laikā es sadotos rokās ar vēju, piemestos uz mākoņu malas, lai uz palicējiem paraudzītos no augšas, un atkal lidotu tālāk.
Es atstātu tālu lejā ikdienu un nebeidzami garo vārdu mūri, ko spēj uzcelt cilvēku mēles. Es izliktos to neredzam un neļautu, lai šie vārdi sāpina. Īpaši tad, ja līdzīgi akmeņiem tiek mesti nepelnīti. Būs, kas ieteiks, lai paceļu vismaz vienu vārdakmeni, atvēzējos un metu atpakaļ. Varbūt var arī tā? Bet ja nu nesasniedzu mērķi un tas nokrīt manā priekšā? Neesmu pārliecināta, ka pietiks spēka, lai atvēzētos un mestu vēlreiz. Pieļauju, ka pareizi rīkojas tie, kas izliekas, ka vārdakmeņus nemana un droši sper soļus pāri tiem, lai ietu tālāk. Es baidos, ka varu aiz kāda aizķerties, tāpēc izvēlos lidot, jo dažkārt lidot ir daudz vieglāk nekā iet.
Kaut uz īsu brīdi es vēlētos būt vētras sabangota jūra, lai kā traka ar viļņu rokām sistos pret nepatiesības klintīm, liekot tām sabrukt. Lai tad, kad par to varenību liecina tikai pelēki apvainojumu akmeņi, es spētu pārvērsties paisuma vilnī, kas atkāpjoties klinšu vietā atstāj tikai gaišas pludmales smiltis.
Es vēlētos būt ūdens nogludināts olis, kas pacelts iegultu mīļa cilvēka rokās, zinot, ka šīm rokām pietiek spēka mani nepazaudēt, nenodot, nepievilt. Es ļautos klusiem glāstiem un ieklausītos čukstos, nesadzirdot tajos liekulības skaņas, kas tā līdzinās indīgo odžu mēlēm, kuras vispirms rada sāpes, tad – nonāvē.
Varbūt ir vērts uz brīdi pārvērsties dzelošā nātrē, lai pieskartos tiem, kas paši mīl otram dzelt. Varbūt tad kļūtu vieglāk, apzinoties, ka nesāp man vienai.
Es vēlētos būt maigs ūdenskritums, kas nebaidās pažēlot citus, aizmirstot, ka iespējams pažēlot sevi. Es savāktu sidraba ūdenslāses saujās un pastieptos pretim tiem, kam visvairāk slāpst, slāpst mīlestības, sapratnes un iejūtības. Zinu, man vēl pietiek spēka, lai no šodienas tuksneša smilšu skavām izrautu tos, kam nākotne līdzinās mirāžai, tos, kas vairs netic, ka aiz tās dzeltenīgās smilšu kāpas noteikti ir paslēpusies oāze.
Tomēr par visu vairāk es gribētu pārvērsties putnā, lai uz visu paraudzītos no augšas, lai manus spārnus nesaistītu nepatiesu vārdu valgi, lai ceļu neaizšķērsotu nepatiesības klintis, lai nesniegtu pelēki apvainojumu akmeņi.
