Ne aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, ne arī sensenos laikos, bet tepat un šodien Gulbenē dzīvo Iveta Krūmiņa, kuru pēc darba Gulbenes bibliotēkā mājās sagaida, bet rītos pavada nevis 7, bet 70 māla rūķīši.
Ne aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, ne arī sensenos laikos, bet tepat un šodien Gulbenē dzīvo Iveta Krūmiņa, kuru pēc darba Gulbenes bibliotēkā mājās sagaida, bet rītos pavada nevis 7, bet 70 māla rūķīši.
Iveta omulīgos vīriņus sauc par gaismas nesējiem, jo labestība, ko tie izstaro, līdzinās gaismai. “Pirmajam rūķītim, ko man uzdāvināja, rokās bija svecīte. Toreiz vēl nebija motivācijas kolekcijas veidošanai. Tā radās tad, kad man jau bija četri pieci rūķīši. Kļuva interesanti, jo arvien vairāk pārliecinājos, cik viņi ir dažādi. Protams, manās mājās mītošie rūķi nelīdzinās pasakās aprakstītajiem sūnu vīriņiem. Man viņi ir skaistāki, jo kolekcijā ir tikai tie rūķi, kas izgatavoti no māla,” stāsta Iveta.
Rūķu saimniece ievērojusi, ka māla vīriņiem ne tikai sejas izteiksme, bet arī raksturs ir dažāds. Iveta uzskata, tāpat kā par cilvēkiem, arī par rūķīšu raksturu daudz ko pasaka acis.
“Lielākā daļa rūķu simboliski ir gaismas nesēji un devēji, piemēram, seši rūķīši kolekcijā ir ar grāmatām, tāpēc tos dēvēju par lasītāju klubiņa pārstāvjiem. Esmu pārliecināta, ka viens noteikti lasa pasakas, jo sēž mēnessgaismā uz bluķa, turot rokās atvērtu grāmatu. Pieci rūķi ir ar laternām, apmēram tikpat rūķu savās māla rociņās tur dzintara gabaliņus, vēl citiem rokās ir svecītes,” ar mīļumu Iveta ir gatava stāstīt par katru kolekcijas pārstāvi. Uz plauktiņa ērti iekārtojušies rūķi – atslēgu glabātāji, rūķi ar sirsniņām, rūķi ar ziediem. Atkarībā no iekšējā noskaņojuma Iveta klusām vakaru sarunām izvēlas kādu rūķu grupiņu. Tās nav vārdu, bet domu sarunas, kurās iespējams ne tikai pasacīt, bet arī saprast ļoti daudz.
Ar atšķirīgu smaidu
“Kolekcijā ir trīs ļoti viltīgi un pieglaimīgi rūķi. Par to liecina viņu smaids un blēdīgā acu izteiksme. Būtībā rūķi ir cilvēku pasaules atspulgs,” prāto Iveta un iepazīstina ar nelielu, bet atšķirīgu rūķu tipāžu. Ārēji viņi līdzinās maziem rausīšiem ar dažādām micītēm. Iveta atzīst, ka vislabāk patīkot rūķi, kam keramiķis rūpīgi veidojis seju, detalizēti izstrādājot arī bārdu un matus. “Šos rūķus raksturo atšķirīgas sejas grimases. Kolekciju esmu izvietojusi atklātos plauktos, tāpēc vismaz divas reizes mēnesī man katrs jāpaņem rokās, lai noslaucītu putekļus. Tas nozīmē, kas es ne tikai visus rūķus pārcilāju, bet arī aprunājos ar tiem,” stāsta Iveta.
Viņa smejas, ka itin labi jau esot ielāgojusi, kādu rūķu kolekcijā vēl trūkst, tāpēc suvenīru un keramikas veikalos katru, kas pa rokai, neiegādājoties, bet ļaujoties izvēlei. Iveta ir pārliecināta, ka pat vienam meistaram diezin vai izdodas darināt divus pilnīgi vienādus rūķus.
Pati sev rada pasaku
Ivetai ļoti patīk lasīt pasakas, tāpēc viņa arī pati sev izdomājusi pasaku, iestāstot, ka dzīvoklī mīt mājas gariņš, kas vēlās vakara stundās, kad aiz loga pieklususi ielas kņada, rada dažādus neizskaidrojamus trokšņus, piemēram, pēkšņi atveras durvis, iečīkstas grīda, sajūtama neizprotama gaisa plūsma un tamlīdzīgi.
“Nezinu, varbūt tas ir mājas gariņš, kas mīt starp rūķīšiem, jo esmu pārliecināta – katrai mājai ir savs gariņš,” prāto Iveta un norāda uz rūķi, kas apsēdies uz liela maisa. “Tas ir bagātību krājējs, tāpēc esmu to iekārtojusi starp grāmatu lasītājiem. Ir te viens, kā es saku, tautā gājējs un folkloras vācējs, jo rūķītim rokās ir vācelīte, bet bikšeles – ar ielāpiem. Viņš izskatās liels funktierētājs, kas stāv starp pārējiem un noklausās sarunas,” smejas rūķu pavēlniece.
Tāpat kā dzīvē, sava vieta kolekcijā ir arī rūķiem – malā stāvētājiem, kas kūpina pīpes un dziļdomīgi klusē. Plašajā kompānijā ir arī divas rūķu meitenes. Ne visiem rūķiem pietiek vietas plauktos, tāpēc, piemēram, rūķu vectēvs un vecmāmiņa ērti iekārtojušies pie vienas istabas sienas, bet pats lielākais kolekcijas rūķis sev izvēlējies mājvietu apakšējā plauktā.
Latvijā sameklētas personības
“Visi rūķi ir personības,” Ivetas pārliecība nav maināma. “Tie sameklēti Latvijā. Ļoti žēl, ka viņus nevar iegādāties tepat Gulbenē, bet jāmēro ceļš uz Rīgu. Vairākus gadus mēģinu noskaidrot, kas ir šie rūķu meistari un kur viņi mīt, bet tas, šķiet, ir liels biznesa noslēpums. Tikai šogad nejauši man izdevās dabūt viena meistara telefonu, kurš rūķus gatavo, izmantojot pelēko, nevis brūno mālu. Brūnais māls man patīk daudz labāk, jo tas ir dabiskāks un sirsnīgāks, arī figūras nevajag krāsot, jo neesmu sarkanu rūķu micīšu piekritēja,” piebilst Iveta. Viņa cenšas būt ļoti uzmanīga un pat nepieļauj domu, ka kāds rūķis nejauši varētu izkrist no rokām. Tad tas līdzinātos laba drauga zaudējumam, bet no labiem draugiem vienmēr ir žēl šķirties.
“Kad atveru istabas durvis, rūķi mani uzlūko un nedzirdot sasveicinās. Tā ir brīnišķīga sajūta,” neslēpj prieku Iveta.
Labi sadzīvo ar bērnišķīgo
Kad Iveta sapratusi, ka Gulbenē rūķus iegādāties ir gandrīz neiespējami, viņa kopā ar draugiem apsvērusi, kādu kolekciju vēl varētu veidot. Pirmā ideja saistījusies ar zvaniņiem, jo ir zvaniņi, kas atgādina rūķīti ar bārdu, tomēr Iveta vismaz pagaidām vēlas būt uzticīga tikai rūķiem. Jaunākais uz dzīvi viņas mājoklī pārcēlies apmēram pirms mēneša. Rūķīša cepuri rotā dzintara gabaliņi, tāpēc tagad ap viņu Iveta sapulcinājusi arī visus pārējos rūķus, kam rociņās, pie apģērba vai cepures ir dzintara gabaliņš.
Iveta pārliecinājusies, ka vispopulārāko kolekciju topam pieder krūzīšu kolekcijas, tomēr īpaši interesanta un pievilcīga viņai šķiet Daigas Kalinkas raganu kolekcija.
“Nevaru pateikt, cik liela varētu būt mana kolekcija. Droši vien to papildināšu tik ilgi, kamēr būs meistari, kas gatavo rūķus,” spriež Iveta.
“Mani pārsteidz, ka viņi ir tik mazi un spēj noslēpties, kur vien ienāk prātā, bet tajā pašā laikā rūķīši ir brīnumus esoši. Laikam jau arī manī pašā vēl mīt daudz kas no bērna sajūsmas,” smejas Iveta.
Vēlas izgatavot savu rūķi
Šobrīd Ivetas lielākā vēlēšanās ir kaut vienu reizi vērot rūķu tapšanas procesu, to, kā no brūnas māla pikas meistara rokas izbur atkal jaunu rūķīti. Arī viņa pati būtu gatava izgatavot rūķi.
“Iespējams, tas nebūtu tik pamatīgi izstrādāts, bet tas būtu mans,” uzskata Iveta. Viņa atklāj, ka mājās mītot it kā divas atšķirīgas rūķu dzimtas, jo otru istabu saimniece atvēlējusi rūķiem, kas gatavoti no koka, ģipša, plastikāta, plastmasas un stikla rūķiem.
“Šie rūķi savstarpēji strīdas, kurš no viņiem ir skaistāks. Būšu godīga, es ar tiem sarunājos mazāk,” atzīstas Iveta un stāsta, ka šobrīd vismīļākais esot pats jaunākais rūķītis kolekcijā, kas lepojas ar dzintara gabaliņā paslēptu saules staru.
