Ja dzejniece Tirzmaliete (Minna Dzelzkalne) būtu uzrakstījusi tikai tautā populāro dzejoli “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, arī tad viņa būtu palikusi savā tautā.
Ja dzejniece Tirzmaliete (Minna Dzelzkalne) būtu uzrakstījusi tikai tautā populāro dzejoli “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, arī tad viņa būtu palikusi savā tautā.
Kopš 1976.gada 1.augusta pie Tirzmalietei darinātā pieminekļa Tirzas Kancēna kapos bieži ziedus noliek tieši šīs sirdsdziesmas dēļ (piemineklī bareljefu darinājis tēlnieks Rūdolfs Alders).
“Es dziedāšu par tevi…” kļuvusi par savdabīgu himnu grūtos pārbaudījumu brīžos un pārdomu noskaņās. To dziedot, krietni vīri noņem cepuri. Es nešaubos, ka, pulcējoties pie dzejnieces atdusas vietas viņas 130. dzimšanas dienā, atkal ar jaunām izjūtām skanēs šī nemirstīgā dziesma. Pāršķirstot periodikā publicēto par dzejnieci, ievēroju kādu viņas nepiepildītu vēlmi: izdot viņas darbus vienkopus. Pagāja viņas simtgade, nu svinēsim 130. dzimšanas dienu, bet tā arī esam palikuši viņai parādā. Un tas nu ir starp tiem neatmaksātajiem parādiem, kas spiež sirdi. Protams, ne viss, kas sarakstīts, sniedzas tik augstu kā pieminētais dzejolis. Šauram interesentu lokam, protams, viņas darbu manuskripti un vēstules ir pieejami Jāņa Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Lija Brīdaka 1991. gadā Tirzmalietes dzeju salīdzina ar pelēku, gludenu upes oli. “Domāju, ka tā ir viņas talanta sūtība,” saka L.Brīdaka, “vienā dziesmā caur sevi izteikt savas tautas ikdienību un zemes mīlestības likteni, ko viņa caurcaurēm izdzīvojusi.”
Savās biogrāfiskajās atmiņās Tirzmaliete rakstīja: “Mana bērnība ir tā svētā zeme, no kuras atmiņās es vēl prieku un spridzu elpoju. Kad mana dvēsele ir noskaņota kā kokle, tad atkal un atkal atskan manas bērnības dziesma, un es izceļos kā putns no tumša sila saulainā plašumā. …Mana bērnība ir sapņainas dailes pielijusi kā Jāņu dienā pļava ar ziediem. Viena no manām visjaukākajām atmiņām ir, kad gājām visa ģimene vasaras svētdienās gar ziedošo Tirzas upes līci uz Tirzas kapsētu Kancēna kalnā. Tās bija neaprakstāmas izjūtas, kuras gan es nespēšu nekad īsti attēlot, jo nabadzīgs ir mūsu vārdu leksikons, lai brīnišķīgo dvēseles zalgošanos izteiktu. Kā šalca alkšņi, pēcpusdienas saules zelta pielijuši, ejot pār Tirzas upes tiltu! Cik majestātiski un tomēr sapņaini mīļi izcēlās tumšais sils aiz kapsētas!”
Sava mūža lielāko daļu Tirzmaliete ir pavadījusi Lejasciemā, kur savā brūnajā mājiņā, darba istabā pavadījusi trīsdesmit gadus, kur uzņēmusi mīļus viesus un visus, kas meklējuši viņas padomu un atbalstu, jo viņa prata iejusties otra cilvēka pārdzīvojumos. Viņa esot jūsmojusi par dzejnieku Poruku, darbojusies vietējās sabiedrības labā, daudz lasījusi un rakstījusi savus darbus, rūpējusies par saviem slimajiem vecākiem. Viņa ļoti mīlējusi mūziku. Andrejs Eglītis viņai veltījis šādas rindas: “Būtu man kokle, tad es tev dziedātu: tūkstots balsu manai dvēselei, mūžīgi viena atbalss skan – Tu!”
Tirzas kultūras manā 21.jūnijā pulksten 14.00 notiks literārs pasākums – “Dzejniecei Tirzmalietei – 130”. Pasākumu kuplinās Lejasciema vecākās paaudzes ansamblis “Satekas” un Tirzas “Atmiņu lietus”. Uz pasākumu visus interesentus ielūdz Lejasciema un Tirzas bibliotēkas vadītāja.
