Romāns turpinājumos. 26. Pašreiz ārēji nav vēl gandrīz nekādu grūtniecības pazīmju, viņa spogulī izskatās tikai nedaudz apaļākām ķermeņa formām.
Romāns turpinājumos. 26.
Pašreiz ārēji nav vēl gandrīz nekādu grūtniecības pazīmju, viņa spogulī izskatās tikai nedaudz apaļākām ķermeņa formām. Pagaidām viņa liekas pati sev skaista un kopta. Viņa var apmeklēt frizieri, manikīri un droši vēl kādas ekstras. Viņa nemaz nezina, kas ir apmaksāts un iespējams. Viņa dzīvojusi pieticībā un izsmalcināto dzīvi nepazīst.
Ko vēlēsies uzzināt šī bērna pasūtītāja? Apmierināt ziņkāri, uzzināt viņas – tagadējās Vitas – dzīves datus, izjūtas? Diezin vai tas ir galvenais. Noskaidrot, vai viņa ir pret briestošo augli pietiekoši iejūtīga, vai neienīst to, vai jūtas tāpat, kā nēsājot savu bērnu? Varbūt viņai – tai, kuru Vita šodien iepazīs, – ir kādas savas problēmas, ko abas varētu pārrunāt? Varbūt ir tikai ziņkārība redzēt, kāds izskatās tas inkubators, kura uzturēšana ģimenei izmaksā krietnus izdevumus? Ak, kaut tā nebūtu sieviete ar kaut kādām pretenzijām un dzīves pārlutināta būtne, kas bērnu gaida kā kādu lelli vai ģimenes kopā saturētāju! Kaut viņa būtu tāda, kura Vitai iepatiktos un kurai patiktu viņa! Iespējams, ka arī tā sieviete naktīs jūk vai prātā, gaidot sava ģenētiskā bērna piedzimšanu, baiļojas, streso. Kādas tagad ir viņas attiecības ar vīru? Ko dara tā ģimene, gaidot un raizējoties par iespējamām komplikācijām it kā svešās grūtniecības laikā? Varbūt viņiem visiem ir vienādi sarežģīti dzīvot šinī deviņus mēnešus garajā dzīves maratonā? Dažādas domas Vitu ir apciemojušas nomodā un sapņos. Biežāk viņas sapņos sajaukusies tagadne ar pagātni. Nesen viņa redzēja sapni, ka bērns, kuru viņa iznēsā, ir jau piedzimis, atrodas blakus un tūliņ viņu aiznesīs projām. Tas nelikās labs sapnis. Viņai likās, ka bērns ir viņas Rihards, kuru atņems. Sapņu saturu viņa atstāstīja psiholoģei, kura visam radusi pamatotu izskaidrojumu un nomierinājusi Vitu. Vai arī to sievieti moka sapņi? Varbūt pēc šīs tikšanās viņas abas iegūs pozitīvas emocijas un mierīgus sapņus ar laimīgu pamošanos.
Iveta ierodas ar vairāku stundu nokavēšanos. Viss viņā liecina par satraukumu, nedrošību. Var redzēt, ka viņa nervozē, varbūt nezina, kā izturēties, kā uzrunāt savu izpalīdzi. Vitas samulsums drīz izplēnē kā uguns liesmas oglēs, viņa izrādās emocionāli stabilāka un uzņem ienācēju kā situācijas noteicēja: “Iepazīsimies! Apsēdieties! Te ir ērti krēsli,” viņa saka, sniedzot roku. “Jūs vēlējāties šo satikšanos, un arī man nekas nebija pretī. Es jūs gaidīju. Vita Avota, tā mani sauc šinī iestādē.”
“Esmu Iveta.” Viņa neveikli apsēžas uz mīkstā krēsla pašas maliņas, pārlaižot skatienu istabai. “Man visu šo laiku bija vēlēšanās iepazīt sievieti, kura veic mūsu ģimenei neparasto pakalpojumu. Man bija grūti stāvēt malā, kaut sākumā domāju, ka mēs varam palikt arī nepazīstamas. Tas bija absurdi. Atvainojiet, esmu satraukta, nezinu, kāpēc, bet ļoti satraukta. Man likās, ka satikšanās nāks mums abām par labu… Tas ir tik neierasti, zināt, ka mūsu bērns ir pie jums, ka viņu audzē savās miesās mums pagaidām sveša sieviete. Es neizturēju un esmu te.”
Vita vēro svešo sievieti. Viņa ir patīkami pārsteigta: Iveta izraisa viņā simpātijas, vismaz sākumā ar savu biklumu, atklātību, savu izskatu. Viņa nav pārāk uzcirtusies vai nokrāsojusies, lai ar to demonstrētu savu pārākumu. Satraukums ir pārgājis un var sākties saruna par to, kas šo kundzi interesē.
“Redzēju bērniņa pirmo ultrasonogrāfisko attēlu, tas mani ārkārtīgi aizkustināja līdz asarām. Vai jūs, savu bērniņu nēsājot, arī jutāt to pašu? Gribu zināt jūsu emocijas.”
“Mani, Ivetas kundze, toreiz bija pametis bērna tēvs. Nekādas sonogrāfijas, nekādas pozitīvas emocijas es nevarēju pārdzīvot. Biju jauna un dumja. Mana dzīve nav bijusi, kā saka, rozēm kaisīta, tāpēc tagad esmu jūsu priekšā… mūsu dzīves ir bijušas laikam tik dažādas…”
Saruna drīz rit nepiespiesti un brīvi. Ir satikušās divas sievietes, kuras ar pirmo brīdi ir atradušas kopīgu valodu un pozitīvas emocijas. Pēc vairākām stundām Iveta atvadās, cieši ap pleciem apņemdama savu izpalīdzi Vitu. Iveta ir piepildīta ar pateicības jūtām un pati brīnās par to vienkāršību un atvērtību, kas strāvo no viņas sarunbiedrenes. Kāda muļķe gan viņa bijusi, domādama par šo sievieti kā par kādu tikai sieviešu kārtas radījumu, neglīteni un mazizglītotu būtni! Viss ir pilnīgi citādi: Vitas erudīcija, zināšanas, runas veids, viss ir patīkams un apbrīnas vērts. Kramiņiem, liekas, ir ļoti veicies, ka viņu bērniņu iznēsā tāda saprātīga un gudra sieviete. Iveta ir atnesusi dāvanā mobilo telefonu un iemācījusi dažu minūšu laikā ar to apieties. Tagad viņas varēs, cik bieži gribēsies sarunāties, apmainīties domām, uzskatiem, kā saka, dalīties kopīgajā procesā.
