Gulbenē, tāpat kā visā Latvijā, vakar visu paaudžu ļaudis pulcējās piemiņas vietās, lai godinātu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņu un atkal atsauktu atmiņā baiso gadu notikumus.
Gulbenē, tāpat kā visā Latvijā, vakar visu paaudžu ļaudis pulcējās piemiņas vietās, lai godinātu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņu un atkal atsauktu atmiņā baiso gadu notikumus.
To mērķis bija salauzt un iznīcināt latviešu tautas garu. Tomēr cilvēku alkas pēc brīvības slāpēt nespēja nekas. Sibīrijas ceļus izstaigājušo spēja izturēt šodien ļauj stāvēt pie sarkanbaltsarkanā karoga.
Divas reizes – martā un jūnijā – Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens politiski represētajiem gulst ziedi un valda skaudras atmiņas. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu kopīgajā pasākumā turp dodas dažādu domu vadīti ļaudis. Tie ir cilvēki, kas zina, ko nozīmē bads, slimības, nāve, ko vienā vārdā var nosaukt par Sibīriju. Nāk cilvēki, kas par izsūtījumā piedzīvoto uzzinājuši krietni vēlāk, nāk bērni un jaunieši, kas brīnās, kā tas varēja notikt?
Piemiņas brīdī dzelzceļa stacijā bija klāt Latvijas Armijas virsnieka meita aktrise Esmeralda Ermale.
“Mums, kas neesam bijuši izsūtījumā, ir grūti iedomāties tur pabijušo izjūtas, jo fakti vienmēr iedarbojas visai vēsi, arī loģika ir viens, bet izjūtas – kas cits. Manā bērnībā vecāki nekad nerunāja par to, ko pārdzīvojis tēvs. Man šķita, ka tas ir milzu noslēpums, ko glabā ģimene, tāpēc esmu gandarīta, ka tēva mūža nogalē uzdrošinājos viņam pavaicāt par ceļu uz Sibīriju un vēl grūtāko ceļu atpakaļ. Tēva atgriešanās bija tikpat sāpīga kā Sibīrijā pavadītais laiks, jo tādus cilvēkus kā viņš toreizējā sabiedrība nepieņēma, novērsās un nosodīja. Mans tēvs nepiedzīvoja Latvijas neatkarību, bet viņš piedzīvoja Atmodu, un arī tas jau bija ļoti daudz,” teica virsnieka meita.
Vēstures faktus atmiņā atsauca rajona Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Aira Anča.
Vēstures faktus atmiņā atsauca rajona Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Aira Anča.
Dziedāja Gulbenes kultūras centra jauktais koris “Harmonija”, spēlēja Nacionālo Bruņoto Spēku pūtēju orķestris, ziedus nolika politiski represētie, viņu pēcteči un amatpersonas.
Atceres pasākums notika arī Litenes kapos pie Latvijas Armijas virsnieku piemiņas memoriāla “Sāpju siena”, kur apglabāti 11 karavīri, kurus uzskata par nogalinātiem Latvijas Armijas toreizējā virsnieku vasaras nometnē Litenes mežā. Atmiņu ugunskuri iekvēlojās arī Latvijas Armijas virsnieku bijušajā nometnes vietā Litenē, kur pirms 65 gadiem 4.jūnijā arestēja vairākus simtus virsnieku un daudzus nošāva. Pārdzīvotā stāsti nomainīja cits citu, bet daudzi klusējot raudzījās uguns liesmās, kuru siltuma tā pietrūka Sibīrijā.
“Vai nākamajā gadā mēs atkal tiksimies?” -“Nezinu, kā būs ar veselību, bet, ja vien spēšu, atkal atbraukšu,” šķiroties solīja divi sirmi vīri.
