Jau ilgāku laiku vēlējos sarunāties ar Gerdu Sirmo. Ne tikai par sportu un sporta skolas aktualitātēm, bet par dzīvi.
Jau ilgāku laiku vēlējos sarunāties ar Gerdu Sirmo. Ne tikai par sportu un sporta skolas aktualitātēm, bet par dzīvi. Par viņas ārkārtīgi dzirkstošo dzīvesprieku, par steidzīgo soli, par pozitīvām domām, kas spēj uzvarēt smagākos dzīves brīžus.
Sarunas laikā mēs izstaigājam apli un secinām – tieši sports dod spēku dzīvi nodzīvot skaisti.
Kā kurzemniece nokļuva Gulbenē?
Gulbenē šis ir 16.gads. Ieprecējos ar gulbenieti. Tālbraucēju. Varbūt tādēļ sākums Gulbenē bija smags un pirmos trīs gadus ilgojos pēc mājām. Vīrs prom reisā, un visa mana dzīve sastāvēja no dēliņa, virtuves, došanās pie opīša un omes. Bet tas bija sākumā, kam sen jau esmu tikusi pāri. Tagad es te esmu tik ļoti pieradusi, un, aizbraucot uz Ezeri, man saka, ka es jau runājot kā īsta gulbeniete (smejas).
Vīrs joprojām brauc. Viņš ir izveidojis savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar starptautiskiem kravas pārvadājumiem uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Angliju, Austriju. Mēnesī redzu viņu divas trīs reizes.
Tad reizēm iznāk tā, ka brīdī, kad gribas būt žēlotai, mīļākā cilvēka nav blakus…
Nē. Kāds tad var būt vārgums pēc 16 kopdzīves gadiem (smejas)! Man ir labs kolektīvs un labi draugi. Ar viņiem dalos tādos brīžos, kad ir grūti. Bet es dzīvoju pēc principa, ka uz dzīvi jāskatās tikai no gaišās puses. Kolīdz sāksi meklēt vārgumu, nespēku, bēdas, tā arī tās būs klāt.
Bet ja nopietni… Man nav vajadzējis samierināties, ka vīrs būs prom. Es esmu atklājusi šādas dzīves pozitīvās puses. Tas ir viņa dzīvesveids, un es jau to pieņēmu, kad mēs abi draudzējāmies un precējāmies. Es ar viņu iepazinos kā ar tālbraucēju (smejas). Mašīnas gan nestopēju. Vienkārši Gulbenē bija mana draudzene, pie kuras bieži ciemojos. Tur arī tikāmies. Ja mēs katru dienu būtu mājās kopā, vai attiecības nenobružātos?
Kas ir tava dzīvesprieka avots?
– Es daudz smejos. Vienkārši tāda es esmu. Reiz man darbā teica, ka jau pie ārdurvīm varot dzirdēt, ka es esot kabinetā. No skaļajiem smiekliem. Mani jau var arī sadusmot, nokaitināt. Esmu emocionāla. Ja man ir dusmas, es varu arī tās parādīt. Es protu smieties un protu arī raudāt. Un cilvēki, kas ir apkārt, noteikti zina visu par mani, jo es nemāku ne savu prieku, ne savas bēdas pie sevis noturēt.
Mans dzīvesprieks ir mani abi bērni. Bērniem ir liela gadu starpība, deviņi gadi. Tieši tādēļ laikam mazākā meitiņa ir mazliet palutināta. Bet kā lai nepriecājas par viņu izdarībām! Signe dzīvojas ar aukli. Reiz dzirdu, kā viņa tālrunī kādam jautāja, kā cilvēks jūtas, vai kājiņa nesāp. Pie sevis nodomāju, kuram bērnam gan viņa zvana? Izrādās, runā ar aukles draudzeni, kurai ir pāri 80 gadiem. Signe ieiet veikalā, palūdz pārdevējai, lai uz lapiņas uzraksta, cik maksā viņas iekārotās preces. Atnākusi mājās, viņa mums izdala lapiņas ar cenām, lai zinām, ar ko rēķināties. Salvis ir tēva dēls, Signe – mana meita. Kas tētim un Salvim ir problēma, mums abām nokārtot ir tīrais nieks (smejas).
Meitiņa slimoja, un jūs abas izturējāt to smago laiku.
Tas ir laiks, kuru es labprāt negribētu atcerēties. Mēs esam veselas, un viss ir kārtībā. Slimnīcas atmosfēra ir briesmīgi smaga, es nevienam nenovēlu tur nonākt. Slimnīcā pavadītais laiks man ir palīdzējis saprast, ka ar slimību var cīnīties un to var uzvarēt. Redzēju, kā citas mammas paliek ar bērniem un kopā izsāp visu. Redzēju, kā citas nevarēja izturēt un atstāja bērnus vienus, lai paši ķepurojas, kā māk. Labāk tajā vietā neatgriezties ne fiziski, ne ar domām, lai lieku reizi nesāpinātu sevi.
Šobrīd tevi dēvē par orientēšanās sporta krustmāti. Kā tu aizrāvies ar šo sporta veidu?
– Kopš 5.klases nodarbojos ar orientēšanās sportu. Tādēļ droši varu teikt, ka visu mūžu orientējos (smejas). Mani pirmo reizi ieveda mežā uz sacensībām, es neapmaldījos, un treneris pēc tam uzrunāja mani vārdā. Tas man glaimoja, un es biju gatava doties uz treniņiem – četras reizes nedēļā no Ezeres un Saldu braukt 36 kilometrus turp un atpakaļ, lai tikai nodarbotos ar orientēšanās sportu.
Orientēšanās man dod visu. Tas ir veselīgs dzīvesveids. Sporta veids, ar kuru var nodarboties jebkurā vecumā. Esmu novērojusi, ja viens ģimenes loceklis sāk nodarboties ar orientēšanos, tad drīz skrien visi. Skrien arī mans dēls un jau arī meitiņa, un skrien arī mani draugi.
Jā, es esmu orientēšanās sporta krustmāte Gulbenes rajonā. Pēdējo gadu laikā orientieristu skaists strauji palielinājies. Es pat sportistus skaitu ar gandarījumu! Orientēšanās sacensībām “Kāpa” vien no Gulbenes rajona pieteikušies 60 cilvēki. Skaitliski esam otrais lielākais rajons aiz Rīgas. Vai tas nav skaisti?
Kā gan var nesaslimt ar orientēšanos? Azarts slēpjas faktā, ka mežā jūties pilnīgs nejēga, bet ārā no meža ir jātiek. Un tad gribi vēl un vēl sev pierādīt, ka spēj labāk un ātrāk. Mežā var justies nedaudz neomulīgi, bet, kad iznāc ārā, tad ir forša sajūta. Bet var jau darīt arī tā kā mūsu sportists Jānis Ančs. Viņš sacensībās paspēj noskatīties arī labas ogu vietas un kartē ievelk krustiņus, kur tās atrodas (smejas).
Un vēl jau orientējoties gadās arī apmaldīties. Ir gadījies, ka bērni apmaldās, bet pēc laika tomēr paši atrod ceļu. Reiz viens bērns pēc sacensībām atradās tikai pusdivpadsmitos naktī. Paliels puika. Bija aizklīdis no Zeltiņiem līdz Strautiņiem. Par laimi, viņš bija izgājis pie kāda orientierista mājas, kurš pirms tam bija viņu meklējis. Bet daudz šādu gadījumu nav. Mālmuižas karte ir sarežģīta, tur var tālu aiziet (smejas).
Un mežā uzņemto ātrumu tu nebremzē arī pilsētas ielās.
(Smejas.) Jā, es skrienu visu laiku. Reiz rajona padomē meitenes smējās, ka esot redzējušas mani pa logu un gribējušas pasaukt. Kamēr atvēra logu, es jau biju gabalā. Pasaukt mani bija par vēlu. Es varu iet arī lēni. Bet tas ir tikai divas reizes nedēļā. No dārza – nesteidzoties, skatoties apkārt. Tas pieder pie mana stila.
Un kas pieder pie sievišķīga prieka?
Man patīk sudraba rotaslietas. Īpaši auskari. Es pat labprāt laulības gredzenu vēlētos sudraba. Tikai tolaik, kad laulājos, tas nebija pieņemami. Man prieku sagādā strādāšana dārzā, īpaši pavasarī.
Man patīk braukt līdzi vīram. Esmu braukusi daudz. Pirms trīs gadiem Jāņos bijām kopā, braucot pa Eiropu. Šovasar braukšu ceļojumā ar orientieristiem. Man vajag ceļojumu apvienot ar sportošanu. Šogad skriesim orientēšanās sacensībās pie Romas Itālijā. Pērn ar orientieristiem izbraukāju Slovēniju, Horvātiju, esmu ar viņiem bijusi arī Norvēģijā, Šveicē, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā un Polijā.
Man tik ļoti patīk brīži, kad var atslēgt telefonu un izbaudīt mieru. Patīk sevi palutināt ar katalogos pieejamām precēm, piemēram, dušas želejām. Nopērku gana daudz. Ziemā sevi lutināju, dodoties uz baseinu un ūdens aerobiku.
Tu teici, ka esot diezgan traka.
Es jūtos tā, it kā būtu 25 gadus veca. Lielākie audzēkņi, man šķiet, arī mani tā uztver.
Es vēl joprojām gribu darīt kaut ko traku. Pērn vasarā es izdomāju piedalīties orientēšanās rogainingā – 8 stundas pēc kārtas orientēties. Draugi pierunāja. Šogad man ir trakāks plāns – rogainingā izturēt 24 stundas, jo ar 8 stundām man bija par maz. Tas būs jūlija beigās. Dullības man pietiek.
3.jūnijā es peldējos jūrā pie Tukuma. Sacensībās piedalos, lai arī esmu slima. Pēc 6 kilometriem pa mežu es jutos ļoti labi un atkal esmu vesela. Pat ar 38 grādu temperatūru esmu skrējusi. Man patīk tusiņi. Man nepatīk būt vienai. Lai man nebūtu sestdiena un svētdiena jāpavada mājās, es labprāt ziedoju šīs dienas volejbolam, orientēšanās sportam, dažādiem čempionātiem. Pretējā gadījumā četrās sienās ir ļoti garlaicīgi un vienmuļi.
Jā, ir vēl viens trakums, ko apņēmos. Sāku studēt maģistrantūrā. Divās nedēļās reizi man ir prieks justies kā studentei. Vairs ir palicis tāds sīkums kā uzrakstīt maģistra darbu. Zinu, ka maģistra darbu rakstīšu par orientēšanās sportu. Esmu pilnībā nobriedusi, ka mūžīgā studenta gaitas vajadzētu beigt.
Kur vēl izpaužas mans dullums? Bibliotēkā paņemu grāmatu, un bibliotekāre saka, ka to galvenokārt lasa jaunieši. Es nosaku: “Tad man derēs.” Un, zini, der arī (smejas).
***
Vizītkarte
– Vārds: Gerda Sirmā.
– Dzimusi: 18.martā 1965.gadā Saldū.
– Mācījusies: Ezeres vidusskolā, Latvijas Sporta akadēmijā. Šobrīd studē maģistrantūrā.
– Amats: Gulbenes bērnu un jauniešu sporta skolas direktora vietniece, orientēšanās trenere.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi bērni – Salvis (15 gadi) un Signe (6 gadi).
– Hobijs: orientēšanās sports.
– Dzīves moto: Uz dzīvi jāskatās tikai no gaišās puses.
