Gulbenes slimnīcas medicīnas māsa Līga Kļaviņa pirms dažām dienām svinēja ziedošu jubileju – 50 gadus. Viņa smejot saka, ka vēl nesen kāds pacients viņu nodēvējis par ūdensrozi.
Gulbenes slimnīcas medicīnas māsa Līga Kļaviņa pirms dažām dienām svinēja ziedošu jubileju – 50 gadus. Viņa smejot saka, ka vēl nesen kāds pacients viņu nodēvējis par ūdensrozi.
Gulbenes slimnīcā Līga strādā jau 32.gadu. Visu laiku terapijas nodaļā, kur esot pats labākais kolektīvs. Lai arī tas laika gaitā ir mainījies, tur strādā jaukas meitenes.
Neizsapņotā profesija, kurā strādā visu mūžu
Medicīnas māsa neesot bijusi Līgas izsapņotā profesija. Mācījusies Tirzas pamatskolā, mācības padevušās labi, un visi domājuši, ka Līga būs skolotāja, ārste vai žurnāliste. “Jā, jā, es pat biju nopietni nodomājusi mācīties žurnālistiku. Sacerējumi man padevās labi. Muļķītis tomēr esi pēc pamatskolas beigšanas un pārāk daudz skaties, ko dara draugi. Viena draudzene izdomāja, ka dosies uz medicīnas skolu, es devos līdzi. No draudzenes neiznāca mediķis, bet es paliku uzticīga izvēlei un to nenožēloju. Ja es tik ilgi esmu nostrādājusi medicīnā, tas nozīmē, ka man šī joma patīk. Jo, ja tā padomā, es nemaz negribētu tagad strādāt ar papīriem vai ar bērniem skolā,” saka Līga.
Viņa 20 gadu vecumā bija iecerējusi mācīties par juristi. Iesniegusi dokumentus, bet nobijās, jo iestājeksāmenos bija vācu valoda. Nebija pārliecināta, ka tiks ar to galā. Vēl joprojām Līgai patīk detektīvfilmas, izmeklēšana, labprāt skatās “Kamensku” un filmas, kas balstītas uz Agatas Kristi darbiem. Līga atzīst, ja būtu jaunāka, viņa noteikti mācītos. Šoreiz jau psiholoģiju.
Reizēm nākas raudāt līdzi cilvēkam
Līga atzīst, ka pēdējā laikā uz darbu ejot ar prieku. To panākot pārmaiņas slimnīcā. “Mēs bijām iestiguši, gandrīz kā stagnāti. Ne tādēļ, ka mēs tā gribētu, bet finanses neļāva darīt vairāk. Kursos ejam, remonti notiek, jūtu, ka dzīve rit un slimnīca attīstās. Un tāpēc arī strādāt ir lielāks prieks. Bija laiks, kad medmāsiņu nebija pietiekami, bija jāstrādā katra otrā diena. Tad ieraudzīju slimnīcu un bija smagi jānopūšas. Bet, ja esi atpūties un strādā skaistā vidē, tad uz darbu ej ar prieku. Mediķi jau lielākoties nemaina profesiju. Un man liekas, ka es būšu starp viņiem – vienmēr uzticīga Gulbenes slimnīcai,” smaidot bilst Līga.
Viņa turas pie principa, ka katra pacienta sāpes sirdī nevar ielaist un tādēļ arī mēģina norobežoties. Līga saka, ka viņu uzskata par stingru medicīnas māsu. “Pēc psiholoģijas cilvēkam nevajag, lai viņu žēlotu, bet gan lai palīdzētu. Viņam ir vajadzīgas mediķu zināšanas. Protams, cilvēkam vajag, lai kādā brīdī viņu arī apskauj, un to arī daru. Bet tas nevar palikt par galveno. Mēs esam lielākā nodaļa, bet darbinieku ir salīdzinoši maz. Neiznāk ar katru pacientu čubināties, lai arī kā gribētos,” saka Līga.
Viņa arī smejot piebilst, ka labāk patīk slimnieki – vīrieši. Ar viņiem reizēm varot no sirds pajokot. “Viņi spēlē kārtis, un es smejot saku, ka tā viņi nospēlēs slimnīcu. Viņi smejot atbild, ka pagaidām spēlējot tikai uz māsiņām un sanitārēm. Man patīk, ka arī slimnieks uz dzīvi var paraudzīties ar jokiem. Izveseļošanās ir atkarīga no paša cilvēka. Ja ir optimists, tad arī ātrāk tiek uz strīpas. Bet cits čīkst – tad viņam ārsts nav labs, tad zāles neder, tāpēc arī ārstēšana neiet uz priekšu. Veselības jomā strādājot, apzinos, cik veselība ir dārga dāvana. Savā dzimšanas dienā es sev vēlēju tikai vienu – labu veselību,” saka Līga.
Sirds viņai sāp par jaunajiem. Dežūrnedēļās viņa reizēm kā pavadone slimniekiem brauc līdzi uz Rīgu. “Braucu ar puisi, kam norauti labās rokas pirksti. Viņam birst asaras un man arī. Kā lai neraud, ja zini, ka jaunam visa dzīve priekšā, bet notikusi šāda nelaime. Tos es žēloju,” saka Līga.
Vēl mācās pareizi dzīvot
Līga pēdējos desmit gadus dzīvojot tā, kā sirds saka. Jūtoties skaista, laimīga un lutināta. “Nopirku psiholoģijas grāmatu, kur mācīts, ka jādanco tikai pēc savas stabules. Un, ja kaut kas nepatīk, tad tas ir jāpasaka, piemēram, ieej veikalā un zini, ka jānopērk viens sīpols. Bet tur ir tikai safasēti pa kilogramam. Vai nu pukstēdams nopirksi visu paku un pārējie sīpoli sažūs (tā darīs lielākais vairums no mums), vai arī atplēsīsi paku un paņemsi tikai vienu kā gribēji (tā darīs uzvarētājs). Es vēl mācos tā dzīvot. Ja es to būtu sapratusi agrāk, domāju, ka man sevi lauzt būtu vieglāk. Dzīve bijusi interesanta katrā dzīves posmā. Arī tad, kad bija grūti, kad viena audzināju dēlu, daudz strādāju, tomēr braucu ceļojumos, gāju uz kultūras pasākumiem. Mājās jau nu nesēdēju un neraudāju,” atceras Līga.
Ir vēl kāda patiesība par Līgu. Neviens nevarot pateikt viņas vecumu. Slimnīcā tantītes Līgu saucot par jaunu meitēnu, un Līgai tas šķiet jauks kompliments.
“Ja citi saka, ka guļ gultā un atceras visu labo, kas bijis. Man vēl tā nav. Es vēl, gultā guļot, neatceros vecos labos laikus, man vēl tāds brīdis nav pienācis. Sajūtas 50 gados… Nekas jau nav mainījies. Iekšēji tādas pašas kā 45 un 40 gados. Darbā esmu ievērojusi, ka ir cilvēki – skudras un cilvēki – bites. Viens iet kā skudriņa – skraida un strādā, un nekad nepaceļ galvu un neredz, kas notiek pasaulē. Savukārt cits ir kā bite – arī strādā, bet tajā pašā laikā arī lido. Es tā gribētu dzīvot.
“Dzirkstelē” vienmēr izlasu un pat izrakstu dažādu slavenību teicienus. Reiz bija rakstīts, ka cilvēks kļūst vecs tad, kad baidās sākt visu no sākuma. Tātad es neesmu veca, jo vēl tagad esmu gatava mācīties, sākt visu no nulles,” saka Līga.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Līga Kļaviņa.
– Dzimusi: 14.jūnijā 1956.gadā.
– Strādā: Gulbenes slimnīcā terapijas nodaļā, medicīnas māsa.
– Ģimenes stāvoklis: ir draugs Juris un dēls Rolands.
– Patīk: lasīt grāmatas, ceļot, strādāt dārzā un televīzijā skatīties intelektuālās spēles.
– Sajūsminās: par atvasaru rudenī. Tad varot dziedāt kā Alla Pugačova: “Oseņ, ti na maju grustj pohožij!” (Ruden, tu līdzinies manām skumjām!)
– Sapnis: Vēlas ar ģimeni doties ceļojumā uz Norvēģiju.
– Sevi raksturo: – Esmu tipisks Dvīnis. Varu uzliesmot dusmās un jau tajā pašā mirklī visu aizmirst. Patīk kontaktēties ar cilvēkiem, kas ir gudrāki par mani.
– Ārējais raksturojums: tipiska latviete ar blondiem matiem un zilām acīm. Jaunībā bijusi liela piekrišana.
– Dzīves modelis: aktīviste. Jau skolas laikā dziedājusi, dejojusi. Savulaik slimnīcā bija sieviešu ansamblis, Līga tajā dziedāja.
– Papildus: mācījās datorkursos, kurus atmaksāja Gulbenes slimnīca.
n Drīzumā: svinēs vārdadienu. Apsveikumu saņems arī no kolēģiem, jo katru gadu slimnīcā sumina Līgas un Jāņus.
