Gulbenes rajonā šajos Jāņos vēl nevarēs nogaršot dabiskos apstākļos audzētās dārza zemenes, nogatavojušās ir tikai siltumnīcā vai zem polietilēna plēves audzēto stādu ogas.
Gulbenes rajonā šajos Jāņos vēl nevarēs nogaršot dabiskos apstākļos audzētās dārza zemenes, nogatavojušās ir tikai siltumnīcā vai zem polietilēna plēves audzēto stādu ogas.
Gulbenes rajona Rankas pagasta ilggadējā zemeņu audzētāja Vizbulīte Ješkina saka, ka ir aptaujājusi savus kolēģus citur Vidzemē un visi apgalvojot, ka pagaidām dabiskos apstākļos dārzā audzētās ogas vēl nav ienākušās. Tas esot neparasti, jo allaž Jāņos varēts mieloties ar zemenēm, kas mērktas cukurā, klāt piedzerot tikko slauktu pienu. Tas vienmēr bijis vislielākais Līgosvētku kārums līdzās alum un Jāņu sieram.
Trešdien viņa uz Gulbeni atveda un iztirgoja pirmos desmit kilogramus piemājas saimniecībā audzēto zemeņu. Šīs zemenes aug vagās uz melnās plēves un ir pārklātas ar caurspīdīgu polietilēnu.
“Tāda zemeņu audzēšana ir izdevīga divu iemeslu dēļ. Ogas nogatavojas ātrāk un nav vajadzīgi ravētāji. Šādi gan audzēju zemenes tikai trijās dobītēs. Daru to pirmo gadu. Noskatījos no zemeņu audzētājiem Raunā,” teic V.Ješkina.
Viņa zemenes atklātā laukā pārdošanai audzē aptuveni 0,3 hektāros piemājas zemes. Parastos apstākļos audzētās ogas būšot sarkanas tikai aptuveni pēc divām nedēļām, jo šogad vasara ir iekavējusies. Kaut arī nu jau nedēļu turas karsts laiks, toties pietrūkst lietus.
Rankas zemeņu audzētāja klāstīja, ka pašlaik tie, kas Latvijā dārza zemenes tirgo kā vietējo ražu, visticamāk, krāpjoties. Esot zināmi gadījumi, kad vietējie tirgotāji brauc uz Lietuvu, kur zemenes jau gatavas, pērk ogas, pārved uz Latviju un tirgo te kā vietējo ražu.
V.Ješkina klāsta, ka droši vien peļņa esot ievērojama, ja jau asprāši tā rīkojoties. Viņa ir pārliecināta, ka īsts zemeņu gardēdis gan uzreiz varot pateikt, vai tirgotā oga ir svaiga.
“Zemenes ir jātirgo tajā pašā dienā, kad no rīta tās salasītas. Nākamajā dienā oga vairs nebūs tik skaista. Turklāt vietējai zemenei ir pavisam cita garša,” saka V. Ješkina.
