Romāns turpinājumos. 27. Velda jūtas samulsusi, priekšlikums ir negaidīts: “Jūs jokojat? Man nav auto un droši vien arī nekad nebūs. Par šoferi valsts mašīnai es arī diezin vai derēšu.
Romāns turpinājumos. 27.
Velda jūtas samulsusi, priekšlikums ir negaidīts: “Jūs jokojat? Man nav auto un droši vien arī nekad nebūs. Par šoferi valsts mašīnai es arī diezin vai derēšu. Neesmu nekad domājusi. Tad jau labāk datorus.”
“Nekad nesaki nekad. Varbūt māsa gribēs pirkt auto, vai tad tas ir neiespējami? Ja tev būs šofera tiesības, viņai – tagad sapelnītie līdzekļi, ar pārdodamām lietotām automašīnām pilnas avīžu sludinājumu slejas. Tev, Velda, droši vien būs labi atalgots darbs nākotnē. Nedomāju, ka mums vienmēr vajadzēs aukli. Redzu, ka tevī ir labas darbinieces potences. Paies laiks, un, skat, prasmes ir, auto ir, atradīsies darbs! Vēl tikai jāatrod labs vīrs. Autovadītāja apliecība tagad ir pieprasīta daudzos darbos, taču lai pirmais būtu dators. Cik tev ir laika līdz māsas darba beigām? Seši mēneši? Tad sanāk trīs mēneši vienos kursos, trīs otros, un uz priekšu bez kavēšanās! Teodors ir pati omulība, Astrīda, protams, šī plāna līdzzinātāja, neslēpj savu pozitīvo nostāju. Veldai viņa liekas pats labestības kalngals, iejūtīga, saprotoša, inteliģenta. Teodors, Veldasprāt, ir izvēlējies pareizo dzīvesdraugu.
“Nu ko! Apsveicu visus trīs skolniekus ar jaunās programmas sākumu! Patiesībā man to mācīšanos Veldai nokārtot ir vienkārši – viens telefona zvans. Tagad arī pastāv blata jeb pazīšanās sistēma. Abus puikas es pieteicu. Domāju, ka Veldai nav nekas pretī, ka māsas dēls arī mācīsies. Skatīsimies, kā viņiem ar šo eksperimentu veiksies!”
Velda, protams, piekrīt. Viņa jūtas tikpat kā spārnos, kā sapnī, no kura baidās pamosties: “Tikai par kādu darbu var būt runa? Tiku jau izmisīgi meklējusi. Nesatiktu jūs, nezinu, kur tagad atrastos.”
“Tad tu biji tikpat kā uz zebras melnās svītras, tagad esi uz baltās, un darbs atradīsies, ja būs jaunas prasmes. Tici man droši! Mums ar Astrīdu prieks, ka varam palīdzēt. Esi jau kļuvusi tikpat kā savs cilvēku. Vai es varbūt maldos?” Teodors vaicā un saņem Veldas noliedzošu atbildi: “Es pie jums jūtos jo dienas, jo labāk. Brīnos, kāpēc tāda labvēlība no jūsu puses?”
“Mēs mīlam labus cilvēkus!” tā Astrīda, “tomēr, atklāti sakot, ja mans veselības stāvoklis sāks pasliktināties un tu, Veldiņ, mūs nepametīsi, arī mūsu ģimenei tavas prasmes noderēs. Tas, protams, ir tikai sarunu līmenī. Jūtos pagaidām ļoti labi. Man nozīmēja injekcijas, un es zinu, ka tu tās ar savu vieglo roku izdarīsi. Tu taču esi medicīnas māsa, un Tedis tevi jau brīdināja, ka medmāsas darbs arī pie mums iespējams. Kursu samaksa tad arī būs tava alga. Man injekcijas nozīmētas divas reizes dienā pilnu mēnesi. Esi taču ar mieru?”
Pārnākusi kopā ar Rihardu savā istabā, Veldas sirds gavilē: viņai piedāvātas tādas iespējas! Māsas dēlam arī skoliņa! Viņi ir laimes bērni! Tādas iespējas, par kurām viņa pat nedrīkstēja sapņot. Pēc dažām dienām, kad zēni jau iet dārziņā, Velda saņem īsu, pat pārāk īsu vēstulīti no mātes – Klaudijas. Viņa gribot meitu satikt, jauno adresi uzzinājusi Veldas vecajā darba vietā. Lai uzrakstot iespējamo satikšanās vietu un laiku un nosūtot uz klāt pielikto adresi, mēģināšot aizbraukt. Gribot parunāties, ilgi neesot tikušās. Velda māti ilgi nebija pat atcerējusies, it kā viņas nemaz nebūtu uz pasaules. Vai nu Klaudijā pamodušās mātes jūtas vai kas aiz ādas?
Velda ilgi nevar aizmigt un prāto, kāpēc notikusi tāda atsvešināšanās. Pat Rihardu Klaudija nav redzējusi un līdz šim nav interesējusies arī par Īvandi. Atmiņā nav gandrīz nekā, kas aizkustinātu sirdi. Tikai mātes biežie uzbrēcieni, sevišķi pēc tēva Kazimira nāves, mūžīgā neapmierinātība un nevaļa iedziļināties meitu problēmās. Velda nespēj atcerēties nevienu patīkamu sarunu ar māti, pat ne glāstu. Varbūt vienīgi tad, kad viņa bija maza… Viņas visu laiku bijušas svešas.
