Mana pirmā tikšanās ar medicīnas māsu Veroniku Cīruli bija pirms daudziem gadiem Gulbenes slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
Mana pirmā tikšanās ar medicīnas māsu Veroniku Cīruli bija pirms daudziem gadiem Gulbenes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Toreiz īpaši daudz neko nemanīju un nerunāju, jo satraukti vēroju, kā, viņas roku vadīta, vēnā ielaužas adata, lai atskaitītu nepieciešamo asins pilienu daudzumu.
Pēc kāda laika ievēroju Veroniku rosoties Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes nodaļas iekārtotajā medicīniskajā kabinetā – lietišķi nopietnu, mierinoši labvēlīgu, laba humora apveltītu.
– Saka, bērnības atmiņas cilvēkam esot visdārgākās, kā tas ir jums?”
– Esmu dzimusi Gulbenē dzelzceļnieka ģimenē. Tēvs bija lokomotīves mašīnists, bet mamma – mājsaimniece, kura aprūpēja mūs – trīs bērnus. Brālis ir miris, māsa dzīvo Ostrovā, tāpēc tiekamies tikai kapusvētkos. Lielākoties sazināmies telefoniski, bet tad abas sākam raudāt un vairāk noraudam naudu, nevis kaut ko pasakām. Grūti mums klājās, jo tēvs bija vienīgais pelnītājs. Daudzreiz stāstu mazmeitām, ka esmu pieredzējusi badu un trūkumu, tomēr tas netraucēja man iesaistīties dažādos pulciņos, kas darbojās dzelzceļnieku klubā. Tiklīdz bija iespējams, kāpu uz skatuves, lai koncertos dziedātu, dejotu un runātu dzeju. Reizēm domāju, varbūt no manis būtu iznākusi laba aktrise, jo ļoti patika teātra māksla. Ja vien veselība ļautu, vēl šodien labprāt nospēlētu kādu “Silmaču” sievu, piemēram, Pindacīšu vai Bebeni. Diemžēl toreiz man nebija tādu iespēju. Skolas laikā spēlēju teātri kopā ar Antru Liedskalniņu. Nebiju galveno lomu tēlotāja, bet arī man iedalītās bija pietiekami nozīmīgas.
– Jūs bildāt, ka agri kļuvāt par Cīrules kundzi?
– Jā. Vēl nebija pat 19 gadu. Tēvu no Gulbenes pārcēla darbā uz Pitalovu. Ko nu? Biju samīlējusies ar Cīruli. Visa ģimene aizbrauca – es paliku. Apprecējāmies, bet man jau nebija nekādas speciālas izglītības, tāpēc neklātienē iestājos Rīgā 2. medicīnas skolā, kur mācījos četrus gadus. Mācīšanās man šodien šķiet visai amizanta. Tajā laikā strādāju par pavāri Gulbenes slimnīcas tuberkulozes nodaļā, kas atradās atsevišķā ēkā pretim “sarkanajai” skolai. Tolaik nodaļā strādāja dakteris Zvīgzna, ko manas paaudzes cilvēki noteikti atceras. Viņš bija ievērojis, ka es vairāk metu skatus uz procedūru istabu, nevis uz zupas katliem. “Man šķiet, Veronika, ka tev patīk medicīna,” viņš teica. “Jā, dakter, tā patiešām ir,” es atbildēju.
– Tas nozīmē, ka virtuve zaudēja labu pavāri?
– Tā bija, jo pēc mācībām sāku strādāt tajā pašā nodaļā par medicīnas māsu. Dispansers jau bija pārcēlies uz ēku, kur tagad atrodas veco ļaužu māja. Sākumā biju ierindas, tad – nodaļas vecākā māsa. Ar katru medicīnai atdoto dienu pārliecinājos, cik ļoti mīlu cilvēkus, ka tā nav liekuļota, bet sirdsmīlestība. Centos katru – pat visniecīgāko pienākumu paveikt ar lielu atbildību, iespējams, tas man ļāva celties augšup pa karjeras kāpnēm. Šīs īpašības nav zudušas arī šodien, strādājot Sarkanajā Krustā.
– Jums bija iespēja iepazīt daudzus lieliskus cilvēkus?
– Dispanserā iepazinos ar nu jau viņsaulē aizgājušo dakteri Sarmīti Ģērmani, kas kļuva par slimnīcas galveno ārsti. Kad atbrīvojās slimnīcas galvenās māsas vieta, viņa piedāvāja man izmantot šo iespēju. Pirms pensijas strādāju arī uzņemšanas nodaļā par māsu. Šodien varu teikt, ka viss mans darba mūžs ir bijis saistīts tikai ar Gulbenes slimnīcu, kurā ienācu 18 gadu vecumā, bet tagad man ir 73 gadi.
– Daudziem cilvēkiem došanās pelnītā atpūtā līdzinās atvadām no sabiedrības?
– Man tā nebija, jo nejutos ne aizvainota, ne pamesta. Tikai tad, kad ar smagu slimību pēc 45 kopdzīves gadiem saslima un nomira vīrs, bija ārkārtīgi grūti. Lai gan apkārt bija mīļi cilvēki – mani bērni un mazbērni, draugi un paziņas. Es jutos neizsakāmi vientuļa. Kādu dienu dzīvoklī iezvanījās telefons. “Visi stāsta, ka tu, Veriņ, staigā pa tirgu un raudi. Varbūt esi ar mieru nākt par māsu Sarkanā Krusta medicīnas kabinetā?” zvanītāja bija daktere Ģērmane. Tobrīd patiešām bija tā, ka, ejot pa ielu un satiekot pazīstamus cilvēkus, nezinu kāpēc, bet sāku raudāt. Aizbildinājos, ka esmu atgājusi malā no medicīnas, ka daudz ko esmu piemirsusi, tomēr ļāvos pierunāšanai ne atalgojuma dēļ, bet tāpēc, ka bēgu no vienatnes, kas valdīja mājoklī. Nonācu lieliskā kolektīvā, kur visi it kā atrodamies viena viļņa galotnē. Šobrīd esmu atvaļinājumā. Tiklīdz tas beigsies un ja klausīs sāpošā kāja, atkal būšu ierindā.
– Esat laba cilvēku pazinēja?
– Varētu tam piekrist. Ļaudis ir dažādi. Vienam kaut kas jānoklusē, pret otru var būt atklātāks, trešais klusējot jāuzklausa. Esmu gandarīta, ka varu palīdzēt, kaut vai ļaujot cilvēkam tikai parunāties. Strādājot uzņemšanā, dažkārt klusībā esmu nolūkojusies cilvēkos un domājusi, nu ko viņi nāk uz nodaļu, kas tur liels, ja iesāpas kāda locītava, bet tagad, kad man pašai sāp, es viņus visus saprotu labāk nekā jebkad.
– Kā vērtējat šodienas jaunatni, kas izvēlas studēt medicīnu?
– Mums kopumā ir ļoti gudri un perspektīvi jaunieši. Viņiem šodien ir tikai jāvēlas kaut ko sasniegt, jo visi ceļi ir vaļā. Es arī gribēju ārkārtīgi mācīties, bet nebija materiālo iespēju, tāpēc kūlos pa dzīvi, kā varēdama. Manā laikā lielākā cieņā bija medicīniskā ētika. Pastāvēja zināma distance starp sanitārēm, medicīnas māsām un ārstiem, kuru teikto ievērojām kā dzelzs likumu. Šodien attiecībās valda lielāka familiaritāte, kas traucē darbam. Man tas nekad nav bijis pieņemami.
– Kā jūtaties tad, kad pati esat paciente slimnīcā?
– Ļoti interesanti, īpaši tad, kad slimnieki sāk izteikties par medicīnas māsām un ārstiem, kad vērtē, kāpēc viens labāks, bet otrs – sliktāks. Ir būtiski, lai cilvēks uzticētos ārstam, tad viss būs labi. Tā es savulaik uzticējos dakterim Pēterim Kučikam, tagad ļoti uzticos Aivaram Kalniņam. Slimnieki, kas ārstēsies jaunizveidotajā nieru centrā Gulbenē, būs ieguvuši gudru ārstu un sirsnīgu, iejūtīgu cilvēku. Viņu nevar neiemīlēt!
– Vai kāds jūsu bērns arī izvēlējies dzīvi saistīt ar medicīnu?
– Mans dēls Jānis ir ķirurgs Dobeles slimnīcā, kas pēc studijām ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta. Vedekla Iveta ir iecirkņa ārste Dobelē. Kad man vajadzēja operēt kāju, droši uzticējos dēla roku vadītajam skalpelim, jo biju pārliecināta, ka neviens tik labi neizdarīs kā viņš. Ar dēlu mums arī šodien ir radoši strīdi par medicīnu. Es aizstāvu māsu, Jānis – ārstu pozīciju. Meita Ilze ir precējusies ar komponistu Imantu Pauru un pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas strādā Dobeles mūzikas skolā. Bērni it kā turpina manu darbu un manu skatuves mīlestību, tikai daudz augstākā līmenī. Dēls un meita bieži man saka, ka nespējot man atmaksāt to, ko esot viņiem devusi. Tādās reizēs es raudu, raudu tāpēc, ka šodien neko vairs nespēju dot, vienīgi mātes mīlestību. Laikam jau dzīvē tā iekārtots, ka bērniem no vecākiem ir vieglāk ņemt, nekā vecākiem no bērniem. Apzinos, ka manos gados ir jāpiekrīt bērniem, bet tas nav viegli, pretojos, cik vien var.
– Neesat domājusi par pārcelšanos tuvāk viņiem?
– Kad vīrs nomira, bērni aicināja pie sevis, bet es – ne. Ko es tur darīšu, ja man te viss pazīstams? Iet pa ielu garām istabas logam kolēģes un piesit pie rūts vai pasauc. Sestdienas un svētdienas man ir par garu, ļoti gaidu pirmdienu, lai atkal būtu kopā ar darbabiedriem. Man šobrīd ir daudz laika, lai pārdomātu dzīvi, kurā nekā nav bijis ko nožēlot.
– Ko jūs šobrīd visvairāk vēlaties?
– Tikai veselību. Ja tā man būs, tad varēšu ne tikai uzsmaidīt cilvēkiem, bet arī atvērt sava nama durvis un doties viņus satikt. Saviem tagadējiem kolēģiem un tiem, kas vēl strādā slimnīcā, iesaku, lai viņi, ārstējot citus, neaizmirstu padomāt par sevi!
