Pašā vasaras vidū, kad visapkārt viss zaļo un plaukst, “Dzirkstele” devās apciemot gulbeniešus, kas dzīvo Zāles ielā.
Pašā vasaras vidū, kad visapkārt viss zaļo un plaukst, “Dzirkstele” devās apciemot gulbeniešus, kas dzīvo Zāles ielā. Šī iela ir otra mazākā un, iespējams, viszaļākā iela pilsētā.
Nezinātājam šo ieliņu nebūs viegli atrast. Tā atrodas pilsētas nomalē, netālu no benzīna uzpildes stacijas “Lukoil”. Nelielā ieliņa atzarojas no Raiņa ielas, taču tā ir tik niecīga, ka šķiet, ka tas ir piebraucamais ceļš kādai mājai. Un patiesībā tā arī ir. Pārbraucot nelielai pļaviņai, nokļūstam mājas pagalmā, bet šeit ceļš arī beidzas. Izrādās, nākamās mājas saimnieks savulaik norobežojis savu pagalmu ar sētu, bet, lai nokļūtu pie pirmās ielas mājas, jābrauc no citas puses. Lūk, šajā ielā ir tikai trīs mājas (mazākajā Gulbenes ielā – Sporta ielā – ir tikai viena māja)!
Aizlūdz par bērnu veiksmi
Ielas pirmajā mājā dzīvo Vilma Kokareviča, kura šodien svin savu 85.jubileju, viņa noteikti ciemos gaidīs gan bērnus, gan mazbērnus.
Vilma ir bagāta – viņai ir četri bērni – divas meitas un divi dēli, daudz mazbērnu un pat mazmazbērnu. Taču sieviete atklāj, ka dzīve nemaz tik viegla savulaik nav bijusi. Viņa ir bāra bērns, tādēļ reizumis viņai klājies pavisam grūti, toties tieši tādēļ viņa dzīvē iemācījusies visus darbus, ko tālāk mācījusi gan bērniem, gan mazbērniem. Savulaik sieviete strādājusi kolhozā, fermā slaukusi govis, arī pašai viņai bijusi saimniecība, kad vēl dzīvojusi Lejasstrados. Pēc tam meita Lūcija ieteikusi pārvākties uz pilsētu – tuvāk viņai, jo diendienā izbraukāt uz Lejasstradiem bijis grūti.
“Man bija jāpiekrīt meitai. Sapratu, ja saslimšu vai notiks kas cits, tur mani neviens neredzēs, tā arī pārcēlos uz pilsētu,” stāsta Vilma. Viņai patīk šī mazā mājiņa pilsētas nomalē. Sākumā viņa turējusi arī gotiņu, taču pēc tam, jūtot, ka kaulos vairs nav tik daudz spēka, to atdevusi meitai un znotam, jo viņiem ir liela saimniecība.
“Taču man nekā netrūkst. Meita mani apciemo katru dienu, atved visu nepieciešamo, palīdz apdarīt darbus, arī znots man ir ļoti labs, vienmēr palīdz visu izdarīt,” atklāj sieviete. Tieši tādēļ Vilma ik dienu aizlūdz par saviem mīļajiem. Viņa visvairāk vēlas, lai viņas bērnus un mazbērnus vienmēr un it visur pavada veiksme un Dieviņš viņus sargā. Vilma, cik vien spēj, cenšas palīdzēt un atbalstīt savus bērnus un mazbērnus, reizēm tas ir tikai kāds mīļš, bet ļoti patiess vārds, taču arī tas spēj palīdzēt. Sirmā sieviete ļoti bieži ir devusi padomus saviem mīļajiem.
Vienmēr uztraucas par savu māju
Vilma atklāj, ka Zāles ielā ir jauka dzīvošana, taču zāles te ir patiešām daudz. Kā jau vecs cilvēks, kas šobrīd tikai pārvietojas ar kūjas palīdzību, viņa vairs nespēj cīnīties ar to. Taču, ja arī zāle tiek nopļauta, tā tikpat drīz ataug. “Es tikai spēju aizklibot līdz dārziņam. Vēl pagājušajā gadā stādīju kartupeļus, bet šogad izlēmu, ka tas neatmaksājas, jo man jāaicina cilvēki, kas palīdzētu tos novākt, šogad iestādīju tikai zaļumus, bietes un burkānus. Vasarā šeit ir jauki, augļu dārzā man aug arī ķirši, plūmes, upenes. Vienīgā problēma ir zagļi, kas šad tad šeit iemaldās un kaut ko aizstiepj sev līdzi,” norāda Vilma. Šobrīd viņa jau ir iedzīvojusies pilsētas mājā, bieži vien viņu ciemos uzaicina arī znots ar meitu uz savu saimniecību, taču Vilma tur ilgi nespēj aizkavēties, jo viņa vienmēr uztraucas par savu māju.
“Man arī joprojām atmiņā stāv māja Lejasstrados, tur man bija liels ābeļdārzs, skaistas puķu dobes, tur vienmēr valdīja kārtība. Es redzēju katru vissīkāko puķīti, lai arī kāda tā būtu, es to pacēlu un ļāvu tai ziedēt,” stāsta Vilma. Šobrīd gan viņa vairāk dienas vada pa istabu, jo veselības problēmas sirmajai sievietei liedz daudz kustēties.
Uz Zāles ielu gar lielajām eglēm
Trešajā Zāles ielas mājā saimnieko Renalds un Aina Gulbji, bet otrā māja, kā izrādās, jau kādu laiku stāv tukša, jo tās saimnieks jau viņsaulē, bet citam nevienam šis īpašums nav vajadzīgs. “Svešiem cilvēkiem, kas vēlas mūs apciemot, ir jāorientējas pēc lielajām eglēm, kas aug Raiņa ielas malā, citādi mūs neatrast. Es jau reizēm domāju – laikam jāierok kāds stabs un jāuzliek plāksnīte ar norādi, lai cilvēki zina, ka uz pasaules arī šāda iela ir. Dzīvošana šeit ir ļoti interesanta. Ziemā te ir jācīnās, lai kāds izstumj sniegu ar traktoru, bet vasarā ir ļoti daudz zāles. Labi, ka šogad ir sausa vasara, tad te ir sauss, bet citugad, pat ja lietus nav sevišķi daudz, te ir ļoti daudz mitruma, jo šeit ir ļoti zema vieta. It kā purvs te nav, bet ūdeņiem nav kur aizplūst,” stāsta Renalds.
Gulbju ģimene Zāles ielā dzīvo jau septīto gadu. “Pirms tam dzīvojām pilsētā dzīvoklī, taču sākām rēķināt, ka ar pensijām nespēsim savilkt galus kopā. Tad radās izdevība iegādāties šo māju, tā arī pārcēlāmies šurp. Šeit ir kluss un jauki. Bērniem, kas dzīvo Rīgā, te ļoti patīk, viņi labprāt brauc ciemos baudīt dabas jaukumus. Šeit ir kā laukos pilsētā,” smej Renalds.
Uz lielpilsētu vairs nevelk
Māju, kurā dzīvo Gulbju ģimene, savulaik uzcēlis kāds čigānu tautības pārstāvis, pēc tam to nopircis kāds vīrs no Latgales puses, bet tas atmetis ar roku lielā mitruma dēļ, pēc tam to nopircis kāds beļavietis, bet arī tam te kaut kas nepaticis, nākamie bijuši Gulbji, bet vai viņi te paliks uz visiem laikiem, kas to lai zina, taču uz dzīvokli viņi vairs ne par kādu naudu nepārceltos. “Tā burzma vairs nepatīk, te ir kluss un mierīgs,” saka Renalds. Viņš ir dzimis un audzis Rīgā, bet kādreiz jaunības dienās atkomandēts strādāt uz Gulbenes tipogrāfiju, kur bijis tās tipogrāfs. Jautāts, vai uz Rīgu nevelk atpakaļ, Renalds droši apgalvo, ka ne. “Nevelk vairs uz to Rīgu. Es varu aizbraukt un izdzīvoties pa turieni, bet gribas atpakaļ. Tagad tur ir pārāk liela burzma. Kas tur ir pieradis, tam ir citādāk, bet mums ir grūti ielēkt kā skudru pūznī,” spriež vīrs.
Renalds un Aina šobrīd darbojas tikai pa mājām. “Šeit ir pietiekami daudz darba. Mājā vēl visus darbus neesam pabeiguši. Viena mājas puse vēl ir jāremontē. Turam arī vienu gotiņu un vistiņas. Dārziņš ir, arī māja nevar būt plika, ir jāiestāda arī puķes. Kā varam un mākam, tā darām,” saka Renalds.
