33. Ivetas sapņi jau sniedzas tālā nākotnē: “Kad būs mazais, nāksies slēpt olas dārzā, pārģērbties par Lieldienu zaķi, kārt šūpoles. Kā es par to visu sapņoju un jau iztēlojos!
33.
Ivetas sapņi jau sniedzas tālā nākotnē: “Kad būs mazais, nāksies slēpt olas dārzā, pārģērbties par Lieldienu zaķi, kārt šūpoles. Kā es par to visu sapņoju un jau iztēlojos! Un tas viss tikai – pateicoties tev. Es klusībā lūdzos Dievu, lai viss norit bez sarežģījumiem. Esmu kļuvusi tik māņticīga! Tu esi mūsu laimes kalēja un nekad nekļūsi mums sveša, es to apzvēru! Gribētos, lai tu man esi kā māsa! Vai tu to vēlēsies? Es tevi tā apskaužu!” Iveta runā no sirds, cenšoties abu starpā radīt to īpašo intimitātes sajūtu, kāda līdz šim abu sieviešu starpā nav nostiprinājusies. Viņas nespēj justies kā viens vesels. Vita ir uztamborējusi sev gaiši zilu plecu lakatu, kas brīvi krīt pār viņas briestošā vēdera aprisēm. Ir zināms pēc sonogrāfijas rezultātiem, ka gaidāms ir zēns. Iveta nespēj vienaldzīgi vērot Vitas grūtnieces skaistumu. “Man tā gribētos to visu izbaudīt pašai! Vai es drīkstu tev biežāk pieskarties, sajust dzīvības trīsas, noglāstīt mazuli? Manas grūtniecības nekad nenonāca līdz šādam laikam. Tagad taču mūsu grūtniecībai ir sešpadsmit nedēļas. Vēl divdesmit četras… Tas ir tik daudz! Vai tu spēsi visu gludi un bez stresiem izturēt? Tas ir tik svarīgi. Esmu tikpat kā slima. Baiļojos, murgoju pa naktīm dies” zina ko. Nesen es sapņoju, ka esmu tu… skatījos spogulī un redzēju ne sevi, bet tevi. Es ar tavu seju, grūtnieces vēderu…Tā bija dīvaina sajūta. Reizēm arī nomodā liekas, ka esmu sadalījusies divās daļās: viena daļa ir grūtniece, bet otra – tā tukšā – es, kuru redzi savā priekšā tagad. Nekad agrāk neiedomājos, ka tas būs tik emocionāli grūti. Vai tas ir normāli? Ivaram to baidos stāstīt, ka netur aizdomās, ka jūku vai prātā… Man šinī Lieldienu laikā kopā ar tevi jāiegūst dvēseles miers. Es tevi apbrīnoju. Mums jāsadarbojas pēc iespējas ciešāk. Malā stāvot, es kļūtu kā slima. Ivars arī aizrāda, ka uzvedos kā grūtniece. Ko viņš par to var zināt? Palīdzi man tikt galā ar šim emocijām! Sniedz man atbalstu, kaut patiesībā jābūt otrādi: man jārūpējas par tevi! Viss liekas tik nereāli, tik dīvaini. Reizēm liekas, ka bērna gaidīšanas prieks atgriež mani jaunībā. Man taču ir jau četrdesmit. Dēls būs pilngadīgs, kad man būs sešdesmit…Es būšu veca māte.” “Ko jūs! Esmu pilnīgā jūsu rīcībā. Ko es varu no savas puses solīt? Kā man sniegt jums to palīdzīgo roku? Mani dzīve nav lutinājusi ar mīļumu, esmu augusi bez glāstiem un tāpēc esmu diezgan kokaina. Māte nav mani pietiekoši mīlējusi un dēla tēvs nepavisam… Vienīgi savu tēvu es atceros ar labu. Viņš gāja traģiski bojā… Tagad cenšos savam dēlam veltīt to, ko nesaņēmu pati. Centīsimies uz savstarpēju sapratni, lai jūsu bērnam nebūtu dzīvē nekādu kompleksu. Vita silti pasmaida. Viņa no pirmās satikšanās reizes jūt pret Ivetu simpātijas. Reizēm Iveta ir tik emocionāla. Kontakti un arī distancēšanās – tas tomēr ir labākais, kas var būt viņu starpā. Viņas nespēj saplūst vienā veselā. Nekādas iepriekšējas pieredzes par tādām viena bērna divu māšu attiecībām nav. Vai vispār kāds ir pētījis sajūtas, emocijas, kas strāvo no abām pusēm šādos gadījumos? Vai ir zināms ideālais attiecību modelis, uz kuru jātiecas? Vita sev arvien atgādina, ka nedrīkst iemīlēt savu iznēsājamo. Viņš taču nēsātājai nepieder! Reizēm no šādām domām kļūst baisi. Priekšā nedēļas, daudzas dienas un naktis, kas jāiztur abām. Tā viņas te stāv viena otras priekšā, domājot, kā izturēties, par ko runāt, kā katrai gūt dvēseles mieru. Padomdevējs ir tikai psihoterapeits, bet, liekas, arī viņš ir tikai eksperimentators…
Iveta pēkšņi apņem ar abām rokām Vitas augumu, pieglaužas viņai maigi un tā viņas brīdi stāv, viena otrai piekļāvušās. Var jau būt, ka viņas var justies arī tuvākas? Vēl ir tik daudz laika. Vēl zaļos pavasaris, tad vasara. Laiks ritēs un pienāks diena, kuru Kramiņi gaida, bet no kuras baidās Vita, un ne jau fizisko grūtību dēļ. “Nekad vairāk nejūso! Labi?” tā Iveta. “Saki – tu! Mums priekšā liels uzdevums, un mēs kļūsim draudzīgākas. Tu būsi mūsu bērna krustmāte!”
