Ušurs ir pārliecināts, ka komunismam drīz vien jāsabrūk, jo, pirmkārt, tas ir izaudzis no rūpniecības un tirdzniecības un nekādas pamatdomas nesakrīt ar zemkopības tieksmēm, un, otrkārt, saimnieks vai bezzemnieks – katrs tomēr darbā ir individuālists.
Ušurs ir pārliecināts, ka komunismam drīz vien jāsabrūk, jo, pirmkārt, tas ir izaudzis no rūpniecības un tirdzniecības un nekādas pamatdomas nesakrīt ar zemkopības tieksmēm, un, otrkārt, saimnieks vai bezzemnieks – katrs tomēr darbā ir individuālists un laukos sava kaktiņa, sava zemes stūrīša tīkotājs.
Bet Ušuru visvairāk biedē Gulbenes tribunāls. Pagastā arvien biežāk notiek aresti, un cilvēki bez kādas vainas nozūd no dzīves.
– Nekreņķējies, Kārli! Nobrauki ūsas! Gan jau būs labi, dzīvē visādi mēsli jāpieredz. Dzīve nav rožu dārzs. Un tu zini, ka mēslu bedrē ne vienmēr rozes aug, – Pēteris piepilda no spaiņa prāvo māla krūzi un sniedz to saimniekam.
Pēteris Vīcups ir saimniekam attāls radinieks, un tagad pēc sievas nāves, kuru Dievs nebija apveltījis ne ar vienu bērnu, jau astoto gadu dzīvo Ušuros, un saimnieks arī tam vecuma dienās nedomā kaktu un maizes donu liegt. Pie mājas tāds cilvēks noderīgs: parok grāvjus, sacērt žagarus, sasit kādu sili cūkām, sasien slotas, karotes izgrebj, vārdu sakot, dara visu to, ko citiem nav laika. Pēteri visi mājinieki ir iemīļojuši. Viņš gan ir smagnējs un neveikls kā lācis, bet viņa balss ir varena un stipra kā ērģeles Gulbenes baznīcā. Nekad viņš nerunā klusu un nesmejas citiem aiz muguras. Savā astoņdesmit gadu mūžā Pēteris dažādas dzīves šosejas ir pārstaigājis. Un tam par iemeslu varbūt ir viņa pārspīlētā noteiktība. Ja Pēteris dzer krogū un pietrūkst naudas, parādā viņš negrib palikt: lai krodzinieks ņem viņa pelēkos vadmalas svārkus – gan atkal nopelnīs jaunus! Ja gadās kādreiz sadusmoties – ka liks ar lāpstu! Un grāvi līdz galam neizraktu Pēteris nekad nepametīs, nelaikā uzkrituša sniega vai strauji uznākuša sala dēļ. Pēteris ir kā ar cirvi aptēsts lietaskoks. Un muļķis viņš arī nav, saimnieks gan esot beidzis ministrijas skolu, bet šis “kreicskolā” esot bijis pirmais “malacis”. Un, kad Pēteris sāk stāstīt par turku karu, kādās varenās cīņās viņš esot gājis reiz februāra beigās pie San – Stefano pilsētiņas Marmora jūras piekrastē, tad tiešām ir ko klausīties.
– Man, draudziņ, slikta nojauta, – Ušurs, iedzēris alus krūzi, sniedz to Pēterim. – – Nebažījies tik daudz. Tavu labāko zirgu paņēma, nevedīs jau nu tevi pašu – ilksī taču tu nederi.
– Ilksīm gan, nē, bet varbūt šautenes stobram… – gurdi nobrauka ar roku Ušurs savus sirmos matus un nopūšas.
– Kam tad tu ko ļaunu esi nodarījis? – sirdīgi ieprasās Pēteris.
– Ļaunu? Vai kādam tagad ļauns jānodara? Tu taču zini, ka pēc piektā gada barons no šīm mājām izlika Zviedrus un atdeva tās man uz nomu.
