Sakopta sēta – katra pagasta vizītkarte. Lejasciema pagasta Mālmuižā ir zemnieku saimniecība “Jaunliepkāji”, kurā saimnieko Mirdza un Juris Svikļi.
Sakopta sēta – katra pagasta vizītkarte.
Lejasciema pagasta Mālmuižā ir zemnieku saimniecība “Jaunliepkāji”, kurā saimnieko Mirdza un Juris Svikļi.
Kā maza karaļvalsts tā attīstās, labības lauku un mežu ieskauta. Šķiet, ka saimniekiem te atliek nostāties pagalma vidū un izrunāt vārdus: “Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, lai aug labība, lai govis dod daudz piena, lai pašiem pietiek spēka vēl ilgi saimniekot!” Diemžēl tā notiek vienīgi pasakās, jo “Jaunliepkāju” saimniekiem nav ne visu paveicošās līdakas, ne zelta zivtiņas mazajā baseinā, viņu burvju spēks ir pašu rokās, spēkā un neizmērojamā zemes mīlestībā.
“Kad mums ir grūti un jūtamies noguruši, tad ar mugurām piespiežamies pie sentēvu ozola un kļūst vieglāk,” saka Mirdza, bet Juris stāsta, cik viņam tas bijis nozīmīgi – izveidot zemnieku saimniecību senču zemē, dzimtajā mājvietā, kas kara laikā nopostīta. Kad pirms vairākiem gadiem Juris sācis būvēt māju gandrīz tukšā vietā, daudzos tas radījis izbrīnu. Šodien izbrīns izplēnējis kā migla, jo uz iekopto saimniecību pēc padoma var braukt jebkurā laikā, jo saimniekam vienmēr ir, ko stāstīt. Īpaši tad, ja viņš veiksmīgi tiek galā ar 285 hektāriem zemes, no kuriem 180 ir lauksaimniecībā izmantojami.
“Tā jau nav, ka mēs te raujamies divatā vien, darbu dodam vēl sešiem cilvēkiem,” stāsta Juris, bet Mirdza vedina apskatīt pagalma skaisto, ne saimniecisko daļu.
“Gribēju, lai arī man būtu baseins. Bildu vīram, lai nopērk. Tā arī notika, vienīgi baseins varēja būt nedaudz lielāks, lai karstajā laikā varu tajā atvēsināties,” smejas Mirdza, bet Juris šo piebildi jau sen uztvēris kā labsirdīgu joku.
Ja ir zeme, tad katram kārtīgam saimniekam ir būtiski izstāstīt, kas tajā tiek audzēts, tāpēc no puķēm un augļu dārza apbrīnošanas sarunas atkal pārsviežas uz lauksaimnieciskām tēmām.
“Ziemājus iesēju 15, bet vasarājus 61 hektāra platībā. 19 hektāros audzēju rapsi, ganībām atvēlēti 52 hektāri. Ražai vajadzētu būt puslīdz labai, ja vien pārliekais sausums nekaitēs,” prāto saimnieks, piebilstot, ka noteikti jāaizstaigā līdz slaucamo govju novietnei, kur eiropeiskos apstākļos mitinās 56 piena devējas, kas pērn katra saimniekus priecējusi ar 5640 kilogramiem piena. Ir arī 28 jaunlopi.
“Sākumā govis Mirdza ar rokām slauca pati, bet, palielinot govju skaitu un sekojot norādēm, kādas jāievēro novietnē, ja pienu pārdod pārstrādes uzņēmumam, iegādājāmies modernu slaukšanas iekārtu, pieņēmām darbā divas slaucējas,” stāsta Juris, bet dzīvesbiedre papildina, ka tagad viņai atliekot vairāk laika gādāt par sētas skaistumu, jo zemnieku saimniecība šodien nenozīmē tikai labības laukus un lopu īdēšanu kūtī, bet arī skaisti koptu zālienu, mājīgu atpūtas vietu lielu koku paēnā, smaržu vilnī slīgstošu jasmīnkrūmu un ziedu daudzkrāsainības jūru.
