Domāju, ka Latvijas zeme tomēr nav izmantota un apstrādāta tādā apjomā, kā to varētu darīt. Varbūt kāds uzņēmējs varētu radīt jaunas darba vietas tieši laukos, jo cilvēkiem nav darba, piemēram, izveidot apjomīgas dārzniecības un audzēt ziedus.
Domāju, ka Latvijas zeme tomēr nav izmantota un apstrādāta tādā apjomā, kā to varētu darīt.
Varbūt kāds uzņēmējs varētu radīt jaunas darba vietas tieši laukos, jo cilvēkiem nav darba, piemēram, izveidot apjomīgas dārzniecības un audzēt ziedus. Latvijā audzētajiem ziediem salīdzinājumā ar ārzemju siltumnīcu produkciju ir smarža. Ko līdz nokrāsot zilas mārtiņrozes, ja tās ne smaržo, ne smird? Mēs visu gribam tikai ievest no citurienes un paši neko nedarīt, sakot, ka ievest ir lētāk nekā audzēt pašiem. Nesen biju Gulbenes tirgū, kur pārdod vietējā siltumnīcā audzētas rozes. Kā tās smaržo, šķiet, ka ziedi runā ar cilvēku!
Vērojot notiekošo, dažkārt domāju, ka daļa mūsu latviešu biznesmeņu ir it kā neizdarīgi un neattapīgi. Kāpēc viņi ļauj ārzemju uzņēmējiem ar produkciju apgādāt savu valsti un vēl eksportēt ziedus? Nedomāju, ka viņiem ir vairāk brīvas zemes nekā mums, lai audzētu ziedus. Zinu, ka manā nabaga Galgauskas pagastā ir 2000 hektāru labas meliorētas zemes, kas pamazām aizaug ar alkšņiem. Domāju, kaut atrastos kāds, kas neļautu zemei iet postā. Vai tas ir pareizi, ja kādreizējiem meliorācijas grāvjiem ļaujam aizaugt ar krūmiem un kokiem, no kuriem viens otrs jau ir cērtama koka resnumā? Uzskatu, ka tas ir bezsaimnieciskums. Vai kāds šodien padomā, cik daudz naudas tika izlietots, lai meliorētu simtiem hektāru zemes? Tagad šīm platībām atkal ļaujam pārveidoties par slīkšņām.
Zemi vajag glābt, nevis nolemt postam. Ir jau lielie zemnieki, bet arī viņi nespēj apkopt pilnīgi visas aizaugošās platības. Šodien visi par kolhoziem jau ir paspējuši aizmirst, bet ne jau viss kolhozu laikā bija tikai slikts. Tiesa, pirmajos gados bija grūti, bet ar laiku tika iekopti un apstrādāti lauki. Nevienam grāvim neļāvām aizaugt, regulāri tos izpļāvām, neļāvām veidoties brikšņiem, kā tas ir tagad, kādas tonnas graudu izaudzējām un nodevām pārstrādei. Man šķiet, ka pat maize tolaik garšoja citādāk. Atceros, bija lieli baltmaizes kukuļi, kas maksāja tikai 16 kapeikas. Maizi varēja ēst pat sausu, pavalga nevajadzēja. Tagad maizi cep pat no tādiem graudiem, ko savulaik izmantojām lopbarībai. Lēti graudi, lēta maize, gan jau pensionāriem noderēs. Viņi jau nevar atļauties dārgāku un labāku nopirkt.
Piena vietā šodien izmanto piena pulveri, lai gan garāk to piegādāja fermām teļu dzirdināšanai. Arī melasi izēdinājām lopiem, lai govis dotu vairāk piena, bet šodien to pievieno maizei. Nesaprotu, kāpēc netiek pārbaudīts, kādus pārtikas produktus šodien piedāvā ražotāji, cik tie ir veselīgi cilvēkiem, no kādām izejvielām gatavoti? Nesen veikalā iegādājos ledenes zaļā krāsā. Man pietika trīs nosūkāt, kad visa mute bija jēla. Ne jau es viena par to pārliecinājos. Arī desu kvalitāte rada bažas. Agrāk, kaut arī rindā vajadzēja pastāvēt, zināju, ka nopirkšu desu, kas gatavota no gaļas, bet šodien vienu otru reizi nezini, no kā desa gatavota – ne tai garšas, ne smaržas, ēd kā tādus praulus, nerodot sāta sajūtu. Lasīju kādas tirgotājas stāstīto, ka viņai veikalā lielā daudzumā izpērk tualetes papīru. Izrādījās, ka ir desu ražotāji, kas šo papīru samērcē un pievieno desu masai, jo tas esot ērtāks variants nekā malt koku. Kur šodien izplēnējusi Latvijas kā kvalitatīva sviesta ražotājas valsts slava? Tīru, no pilnpiena gatavotu sviestu veikalā nenopirkt, jo visam klāt noteikta daļa margarīna. Neesmu to pati izdomājusi, jo radinieki nodod pienu pārstrādes uzņēmumam. Arī kondensētais piens dažkārt vairāk līdzinās vāģu smēriem. Tiklīdz bundža atvērta, tā virskārtā parādās pelējums. Es izsakos it kā par sīkām lietām, ar kurām saskaros pensionāres ikdienā, bet tas viss veido mūsu valsts kopējo ainu. Manuprāt, šodien notiek cīņa par savu kabatu un maku biezumu, nevis par cilvēku labklājību. Uzskatu, ka tieši sadzīve parāda reālo dzīves situāciju, nevis tas, ko raksta avīzēs, jo tās ir tikai tāda vispārēja parunāšanās.
