Esmu daudz lasījis, arī dzirdējis, ka starp ekonomiski izdevīgiem ceļošanas veidiem esot stopēšana – tautā sauktā balsošana.
Esmu daudz lasījis, arī dzirdējis, ka starp ekonomiski izdevīgiem ceļošanas veidiem esot stopēšana – tautā sauktā balsošana. Uzņēmīgākie stopētāji tā nokļūst ne tikai līdz vajadzīgajai vietai, bet arī apceļo pasauli.
Taču, lai tas tā notiktu, ir vajadzīgi vismaz divi dalībnieki, proti, transporta vadītājs un stopētājs – pasažieris.
Šoreiz gribu aplūkot stopēšanas problēmu no transporta līdzekļa vadītāja puses.
Esmu transporta vadītājs vairāk nekā 45 gadus, pie kam labprāt un ļoti bieži uzņemu pasažierus transporta līdzeklī. Piekrītu, ka nepavisam tas nav ērti, taču cilvēcīgi gan.
Savā mūžā pirmo stopētāju vedu ar motociklu balkusvāģī Rīgas rajonā no Inciema līdz tā sauktajam restorānam “Sēnīte” Inčukalna ceļu krustojumā. Manam pasažierim bija maiss ar pašizgatavotām žāvētām lauku desām. Nonākot maršruta galapunktā, arī es tiku dāsni pacienāts, pie tam ar alkohola piedevām.
Kādā citā braucienā uzņēmu stopētāju, simpātisku meiteni, automašīnas “Moskvič – 412” aizmugurējā sēdeklī. Tur uzkarināta atradās arī mana žakete, bet tās kabatā visi mani dokumenti un nauda 90 rubļi. Brauciena laikā simpātiskā meitene manu kabatas portfeli ar visu tā saturu pārvietoja savā somiņā un par aizvešanu no Apes līdz Juglai Rīgas pievārtē mani pamatīgi apzaga. Vēlāk savus dokumentus nācās izpirkt no kāda vīrieša tajā pašā Juglā par 10 rubļiem. Tāda bija cena attiecīgās pasažieres uzņemšanai mašīnā.
Taču mēdz būt arī citādi. Kāds jūrnieks no Smiltenes autoostas lūdza viņu aizvest 3 kilometrus līdz lauku mājai, kurā notika kāzas, iepriekš samaksājot 20 rubļus.
Parasti mūsdienu stopētāji ir laipni līdz iekļūšanai mašīnā. Pēdējo pāris gadu laikā no svešiem pasažieriem neesmu dzirdējis pat “paldies”. Izkāpjot no mašīnas, parasti skats ir uz otru pusi – pie kam automašīnas durvis tiek aizvērtas ar tādu triecienu, ka stipri nodreb pat viss salons. Ir pat gadījies, ka salonā atrodošais atpakaļskata spogulis (līmētais) atdalās no priekšējā vējstikla un saplīst, bet tas maksā krietnu naudu.
Šāgada karstajā vasarā bieži nācās uzņemt jauniešus mašīnā, kuri no peldēšanās Stāmerienas ezerā vēlējās nokļūt Gulbenē. Tad arī ne reizi vien konstatēju, ka attiecīgajam pasažierim peldbikses bijušas slapjas un automašīnas sēdekļu pārvalki kļuva izteikti pleķaini. Stopētāji, protams, par to nedomā.
Nesen, braucot no Vectilžas, uzņēmu automašīnā kādu viegli iereibušu ģitāristu ar visu mūzikas instrumentu. Pie Stāmerienas pagrieziena tikai ar grūtībām atbrīvojos no šī stopētāja. Viņš izrādīja nepārvaramu tieksmi braukt pie manis uz Stāmerienu un laipnajam šoferītim mājas apstākļos kā pateicību – sniegt koncertu.
Šādu un līdzīgu gadījumu dzīves gadu gaitā, vizinot stopētājus, ir ļoti daudz. Jāpiezīmē, ka arī pārlieka pļāpāšana nav vēlama transporta vadītājam, tāpēc jāpiesargājas no iereibušiem pasažieriem. Starp transporta līdzekļa vadītāju un stopētāju vajadzētu pastāvēt lietišķām, savstarpēji vienam otru cienošām attiecībām, tad abiem būtu labi.
