Divi gulbenieši, kas katrs jau aptuveni astoņus gadus nodarbojas ar brīvo cīņu un sporta gaitas sākuši Gulbenē, kur trenējās arī pie Dzintara Abakoka, tagad turpina pilnveidoties Rīgā, Visvalža Freidenfelda brīvās cīņas sporta klubā.
Divi gulbenieši, kas katrs jau aptuveni astoņus gadus nodarbojas ar brīvo cīņu un sporta gaitas sākuši Gulbenē, kur trenējās arī pie Dzintara Abakoka, tagad turpina pilnveidoties Rīgā, Visvalža Freidenfelda brīvās cīņas sporta klubā.
Viņi abi aizvada aktīvu un panākumiem bagātu vasaru. Abi gatavojās un piedalījās Eiropas čempionātā savā sporta veidā, Armands pašlaik gatavojas arī Pasaules čempionātam brīvajā cīņā, kas notiks Gvatemalā. Puiši ir pateicīgi Gulbenes pašvaldībai par periodiski sniegto materiālo atbalstu.
Eiropas čempionāts brīvajā cīņā no 25. līdz 30.jūlijam notika Stambulā, Turcijā. Guntars savā vecuma grupā savā svara kategorijā tur palika 9. no 21 dalībnieka, kas pārstāvēja 20 valstis. “Tagad man ir atpūta. Pēc tam atsākšu trenēties un gatavošos Latvijas čempionātam, kas parasti ir aprīlī vai maijā. Tur noskaidro labākos sportistus, kas pēc tam pārstāv Latviju Eiropā,” stāsta Guntars.
Armands stāsta, ka šis gads ir veiksmīgs. Aprīlī viņš Latvijas čempionātā savā svara kategorijā junioru grupā bija stiprākais, uzvarot 28 konkurentus. “Tā viss sākās. Visu vasaru piedalījos sporta nometnēs. 19.jūnijā divas nedēļas pavadīju treniņos Tatru kalnos Polijā. Pēc tam caur Slovākiju devos uz Ungāriju, kur notika Eiropas čempionāts no 4. līdz 9.jūlijam. Tur man bija veiksmīgs starts. No 21 dalībnieka savā svara kategorijā uzvarēju divās cīņās – ar baltkrievu un armēni. Piekāpos čempionam – Krievijas sportistam. Taču savā svara kategorijā biju vienīgais cīkstonis, kas krievu uzvarēja vienā periodā, un kopsummā ieguvu piecus punktus. Neviens cits to nespēja. Kopvērtējumā izcīnīju septīto vietu,” stāsta Armands. Pēc līdzdalības Eiropas čempionātā viņš atbraucis uz Gulbeni, kur atpūties divas dienas, un pēc tam atkal devies uz Ukrainu. Tur bija treniņnometne Karpatu kalnos. Šonedēļ Armandam sākas divu nedēļu treniņnometne tepat Latvijā, izlasē ir septiņi cīkstoņi. 24.augustā viņš dosies uz Spāniju, apskatīs Madridi un no turienes dosies uz Gvatemalu. “Pirmo reizi es lidošu pāri okeānam. Tas ir notikums. Un vēl Pasaules čempionāts arī. Atpakaļ Latvijā atgriezīšos 4.septembrī. Iznāk, ka vasarā būšu ļoti labi atpūties,” saka Armands. Šogad Rīgā viņš ir pabeidzis mācības 12.klasē. Tagad viņš ir iestājies Sporta akadēmijā.
“Sports ir devis lielu patstāvību, gribasspēku. Sports norūda raksturu. Cilvēks ātri kļūst pieaudzis, atbild par sevi,” saka Guntars. Armands piebilst, ka daudz ko dod sporta nometnes, kad nedēļu vai ilgāk ir jābūt prom no mājām, apkārt ir nepazīstami cilvēki. Katrs parāda sevi. Un tad esot svarīgi būt patstāvīgam, iekšēji stipram. Un tad arī noskaidrojas, kas var izturēt, kas ne. “Tā pamazām mēs norūdāmies. Tagad, kad atbraucu uz Gulbeni, neviens man nepiedāvā iedzert ko stiprāku, draugi zina, ka man 24.augustā ir jābrauc uz Pasaules čempionātu un es tā vai citādi atteikšos. Draugi saprot mani,” saka Armands.
Abi puiši atzīst, ka sportojot nedrīkst aizmirst par mācībām. Viss ir vienlīdz svarīgi. “Ir maz laika mājas darbiem, bet laiks ir jāatrod. Nav tā, ka pirmajā vietā ir tikai sports. Mācības – tāpat,” saka Guntars. Armands atceras, ka 12.klase bijusi sevišķs pārbaudījums, jo tieši šajā mācību gadā viņam bija visvairāk sporta nometņu.
“Cītīgi raujoties, es šo mācību gadu beidzu pat labāk nekā citus. Bija parādi, sarāvu un beigās vidējā atzīme bija 7. Skolotāji mani saprata. Saņēmos,” saka Armands.
Abi puiši atzīst, ka sportošana ir vairojusi viņu pašapziņu, vienaudžu cieņu. Arī tuvinieki lepojas ar abiem jaunekļiem. Guntars saka, ka kopš bērnības ļoti vēlējies nodarboties ar brīvo cīņu. Sāka, iepatikās, turpina. “Ir arī panākumi, kāpēc gan ne,” saka Guntars.
Savukārt Armands kopš mazotnes sportoja, bija fiziski spēcīgs un radis pie uzvarām, kas gūtas ar fizisku pārspēku. “Cīņa – tas ir kontakta sporta veids. Mēs fiziski viens otru apgāžam un uzvaram, nevis apspēlējam kā futbolā vai basketbolā, lai iemestu bumbu vārtos vai grozā. Kad esi uzvarējis, kad visus esi apgāzis, tas glaimo pašapziņai. Būt zaudētājam nevienam nepatīk. Ja zaudētu no reizes uz reizi, diezin vai es gribētu turpināt nodarboties ar sportu. Šajā sporta veidā izaugsme ir garantēta tikai dažiem, pārējie ir zaudētāji,” saka Armands.
Eiropas čempionātā esot jau citādāk, tur nepietiekot ar fizisku pārspēku un labu tehniku vien, ir jābūt gatavam psiholoģiski pieveikt pretinieku. Armands saka: “Tur uzvar tas, kas vairāk tic sev.” Viņa vecumā cilvēks ir labi fiziski trenēts, bet morāli var piekāpties psiholoģiski pretinieka priekšā. Latvijā Armands jūtoties galvastiesu pārāks par citiem cīkstoņiem, te viņam esot tikai viens pretinieks, lai to pieveiktu, jāgatavojas psiholoģiski. Pārējos pretiniekus Latvijā Armands nerespektē.
Kā vairot ticību sev? Armands un Guntars domājot par mājām. “Cenšos būt sagatavojies, mierīgs, tad eju uz cīņu,” saka Guntars. Taču – ar to vien esot par maz. Armands ir aizdomājies par ticību kā tādu. Kam ticēt, kāpēc, ar kādu nolūku? Neviens no šiem diviem puišiem nav reliģiozs. Bez sarūgtinājuma, tomēr dziļdomīgi Armands saka: “Sportā musulmaņi mūs tomēr apsteidz. Viņi tic Allaham. Viņus ir grūti uzvarēt. Kad musulmanis cīņā sāk zaudēt, domā par Allahu, par ticību. Tas palīdz. Sacensību laikā var redzēt, kā puiši lūdz Allahu. Musulmaņi lūgšanas notur piecas reizes dienā. Pēc uzvarām pateicas Allaham.”
Armands atzīst: “Mums ir grūtāk konkurēt Eiropā, pasaulē. Latvietis jau turas pie zemes. Es cenšos ņemt enerģiju no koka, cenšos pieskarties, pieturēties pie koka. Es biju gatavs Eiropas čempionātā brīvajā cīņā savā svara kategorijā uzvarēt, bet es psiholoģiski nevaru izturēt. Ir grūti, ja nav, kam ticēt. Mēs ticam sev. Bet reliģiozs cilvēks tic kādam augstākam spēkam. Un tomēr cenšos. Nav tik traki. Izdodas arī uzvarēt.”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Guntars Kļaviņš.
– Vecums, horoskopa zīme: 17 gadu, Zivis.
*
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Armands Zvirbulis.
– Vecums: drīz būs 19 gadu, Jaunava.
