Ja manā ceļā tu apstātos es garām tev nepaietu.
* * *
ja manā ceļā tu apstātos
es garām tev nepaietu
es zīlētu nākotni mākoņos
un ceru ka nepazustu
ja manā ceļā tu apstātos
ziedi pļavās tad nenovīstu
tikai nezinu lamāts vai iemīlēts
no tā mirkļa es pēkšņi kļūtu
tad es kliegtu lai pasaule ieklausās
tad es kliegtu lai atveras logi
jo uz ceļa mana tu stāvošā
esi pirmā tik neparasta
ja manā ceļā tu nostātos
es mirkli tad plaukstās tvertu
un mirklī šajā es sildītos
ar tevi vēl nenoskūpstītu
* * *
man gribas teikt lai apstājas
uz mirkli laiks un ieklausās
kā ozoli un liepas plaukst
kā pasaule pēc rītiem sauc
un varbūt tad mums viss būs ļauts
un varbūt tad mums piedos
par to ka ziedus skaistākos
mēs mīlestībai sniedzam
man gribas tā lai nepietiek
lai vienmēr tālāk varam iet
lai viss kas ir par maz mums šķiet
lai varam izvēlēties
un tad varbūt ka ziedēs viss
un tūkstoš koros dziedās
tā vasara kas sauca mūs
no jauna iemīlēties
Arvis Degums
* * *
Kas gan tā bija?
Nomirdzēja.
Nočaukstēja.
Tās, kurām jāredz,
neredzēja.
Tās, kurām jādzird,
nedzirdēja.
Nepaspēja?
Negribēja?
Tā, kurai jājūt,
notrīsēja.
Notrīsēja!
* * *
Kā ziemā
nolijis lietus,
kā vasarā
uzsnidzis sniegs
smej
tavas priecīgās
skumjas,
raud
tavs skumīgais
prieks.
Rozei. Baltajai
Kādēļ man tevi
jārotā
ar varavīksnes
krāsām,
no visām pati
tīrākā
starp savām zemes
māsām?
Arvis Briņķis
