Jauns mācību gads gandrīz katrā skolā ienes kaut ko jaunu un interesantu. Tirzas pamatskolā tas saistīts ne tikai ar jauno piebūvi, kas vieno skolas ēku ar jaunuzcelto sporta zāli.
Jauns mācību gads gandrīz katrā skolā ienes kaut ko jaunu un interesantu. Tirzas pamatskolā tas saistīts ne tikai ar jauno piebūvi, kas vieno skolas ēku ar jaunuzcelto sporta zāli. Kopš 16.jūnija Tirzas pamatskolas direktore ir Svetlana Ziepniece, kas uzrunās skolas kolektīvu, visiem vēlot veiksmi darbā un labas sekmes mācībās.
“Direktores darbs ir sarežģīts un ārkārtīgi interesants. Kad man vajadzēja izšķirties par to, atzīšos, bija bailes no atbildības. Apzinājos, ka būs jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs daudzu cilvēku darba apstākļus, jo skola pedagogiem ir otrās mājas, tāpēc būtiski, lai viņi justos labi. Man piemīt avantūristes gars, gribēju pamēģināt darīt kaut ko jaunu. Tas nu ir noticis,” stāsta Svetlana.
Pirmās dienas jaunajā amatā viņa veltījusi dažādu normatīvo dokumentu studēšanai, kas saistīti ar direktores darba pienākumiem, darba drošību un ugunsdrošību, kā arī veidojusi administrācijas vadības komandu.
“Cilvēkam, kas par skolas direktori sāk strādāt it kā no malas, noteikti ir vieglāk nekā man, jo pirms tam biju ierindas skolotāja. Arī kolēģiem būtu vieglāk, jo šobrīd jaušams neliels apjukums,” saka S.Ziepniece.
“Manī pašā it kā nekas nav mainījies, lai gan apzinos, ka, kļūstot par direktori, ir lielākas iespējas īstenot savas ieceres,” domā Svetlana Ziepniece.
Svetlana ir apmierināta, ka kolēģi labprāt iesaistās kopīgajā darbā. “Esmu patīkami pārsteigta, ka izdevies izveidot labu komandu, ka cilvēki ir atsaucīgi tam, ko viņiem piedāvā. Visu risinām koleģiāli. Nepieņemu lēmumus, iepriekš neapspriežoties ar citiem pedagogiem un neuzzinot viņu viedokli konkrētajā jautājumā. Patīkami, ka lielākoties mans viedoklis sakrīt ar pārējo domām. Pagaidām neesam strīdējušies, bet pieļauju, ka varētu būt arī strīdi,” domā Svetlana.
Nejauša izvēle
Direktore stāsta, ka Tirzas pamatskolā strādā 18 pedagogi un 15 apkalpojošā personāla pārstāvji. No darba skolā ir aizgājuši daži tehniskie darbinieki, bet viņu vietā stājušies citi. Ir vajadzīgs sporta skolotājs, jo mācību pārzines un direktores vietnieces metodiskajā darbā pienākumus turpmāk veiks skolotāja Ausma Raģele. Piecgadīgo un sešgadīgo bērnu mācību grupā nepilnu darba dienu strādās jauna audzinātāja. Pati Svetlana Tirzas pamatskolā strādā kopš 1978.gada. Šī ir viņas pirmā un šobrīd vienīgā darba vieta, kur pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas Svetlana strādājusi par krievu valodas skolotāju līdz 1990.gadam, kas pievērsusies vēstures mācīšanai.
“Tas, ka sāku strādāt Tirzā, ir absolūta nejaušība, jo, atklāti sakot, vispār negrasījos strādāt par skolotāju. Manuprāt, mūsdienu jaunieši ir krietni pieaugušāki nekā mēs, beidzot augstskolu, jo uzreiz pēc studijām man piedāvāja darbu institūta vēstures katedrā un turpināt mācības, bet es bildu, ka to negribu. Katru mēnesi mainīju savas domas Būtībā es izvēlējos skolu, pēc kuras toreizējā valsts sadalē vispār nebija pieprasījuma. Atceros, kad iebraucu Tirzā, bija spēcīgs lietus. Autobusa šoferim iepriekš biju piekodinājusi, lai noteikti apstājas pie Tirzas pamatskolas, kur mani sagaidīja direktore Dzintra Ceriņa. Viņa sākotnēji man ierādīja istabu skolas internātā. Kad iekārtojos un sāku apskatīt apkārtni, sapratu, ka dzīvošu ļoti skaistā vietā. Pirmos trīs gadus uzskatīju, ka esmu nonākusi paradīzē,” stāsta Svetlana. Šī pārliecība viņai joprojām ir nemainīga.
Pielāgojas situācijai
“Es tajā laikā runāju krieviski, bet visi pārējie – latviski. Mums bija virtuves strādniece, kas, klausoties, kā es runāju ar bērniem, teica: “Jūs tā kā cūka ar zosi, vienreiz izvēlieties – vienā dienā runājiet krieviski, otrā – latviski!” Toties bērni ātri apguva krievu valodu. Gan toreiz, gan tagad vislabāk jūtos starp bērniem. Kādā grāmatā lasīju, ka cilvēks ātrāk vai vēlāk nonāk vietā un darbā, kas ir piemērots tieši viņam. Iespējams, tā ir noticis ar mani,” domā Svetlana. Viņa smejas, ka, dzīvojot un strādājot latviskā vidē, pašai krieviski runāt kļuvis grūtāk. Pedagoģe uzskata, ka nevienas svešvalodas apguve cilvēkam netraucē, bet krievu valodas nozīmi un nepieciešamību sāksim apzināties vēl pēc kāda laika.
“Nesen sastapu vienas audzēknes tēvu, kas bilda, ka no labi atalgota darba Rīgā viņam vajadzēja atteikties tāpēc, ka nepratis krieviski. Reāla šodienas situācija,” spriež Svetlana.
Lai gan Tirzas skolā viņa ieradusies nostrādāt trīs obligātos gadus, tomēr tie izvērtušies 28 gadu garumā. “Tas tāpēc, ka trešajā gadā apprecējos. Godīgi sakot, nekur citur arī negribēju pārcelties. Man nav bijis mērķa, piemēram, dzīvot tikai pilsētā vai tikai laukos, jo samērā viegli pielāgojos situācijai, kurā nonāku, neuztraucos, ka viss nav tā, kā man gribētos. Tā ir vieglāk dzīvot,” pārliecinājusies Svetlana. Ar jaušamu nostaļģiju viņa runā par dzimto sādžu Latgales pusē, kur šobrīd dzīvo tikai brālis, jo vecāki jau kapukalnā.
Patīk mācīt citus
Svetlana stāsta, ka bērnībā izaugusi starp puikām, tāpēc pielāgojusies viņu spēlēm, lielākoties ziemā un vasarā spēlējot kariņus, rīkojot pārgājienus.
“Nez kāpēc man vienmēr iedalīja komandieres lomu? Kad sāku mācīties mazā lauku skolā, no mācībām brīvajā laikā ar meitenēm spēlējām skolu. Es vienmēr biju skolotāja. Kāda lauku bērnam profesijas izvēle, ko viņš par tām zināja, tikai to, ko strādāja vecāki, un skolu, iespējams, tāpēc izvēlējos skolotājas darbu. Man patīk citus mācīt, cik gudri tas izdodas – nezinu, bet patīk. Pavisam nesen viena mana meita teica, ka man sagādā baudu dalīties zināšanās ar otru cilvēku. Es nekad neesmu bijusi ļoti laba meitene, neesmu bijusi teicamniece, bet mācījusies labi, tāpēc man šodien ir vieglāk saprast bērnus. Man šķiet, ka tas, kurš pats ļoti labi uzvedies un ļoti labi mācījies skolā, dažkārt nespēj iztēloties, ka viņa priekšā nestāv tīšs ļaundaris, bet parasts bērns. Vienmēr uz bērnu cenšos raudzīties tā, it kā tā būtu es pati, analizēju, kā rīkoties, nonākusi konkrētajā situācijā. Viennozīmīgi, es mēdzu būt dusmīga, jo ir situācijas, par kurām ar skolēniem konfliktējam – tā ir nestrādāšana mācību stundā. Var nesaprast, neuztvert, var nebūt vēlamais rezultāts, bet skolēnam ir jāiekļaujas mācību procesā. Te ir runa par attieksmi,” sevi raksturo Svetlana. Viņa ievērojusi, ka šodienas bērniem kļūst arvien nenoturīgāka atmiņa, uzvedība, pacietība, viņi noteiktam darbam organizējas ar grūtībām, vēlas gūt ātru rezultātu.
“Nedomāju, ka tajā vainojama ģimene, kurā bērns aug, bet mūsdienu strauji attīstošās tehnoloģijas un dzīves ritms. Informācija, kas mums mirgo gar acīm, nepieradina bērnu mierīgi pasēdēt un padomāt. Mūsu bērnībā mēs ļoti daudz lasījām grāmatas, bet šodien atliek piespiest datora vai televizora pogu un sākas mirgošana. Diezin vai pareizi rīkojas tajās ģimenēs, kurās vecāki likvidē televizoru, par datoru nerunājot? Taisnība var būt katram cilvēkam sava, bet patiesība vienmēr atrodas pa vidu, tāpēc televizors nav jāizmet, bet jāierobežo tā skatīšanās. Neesmu pārliecināta, ka strikts aizliegums ir īstais ceļš. Mēs, pieaugušie, protam novērtēt laiku, bet jauniešiem līdz šai sapratnei ir jānonāk,” saka direktore.
Piesaista viss jaunais
“Sevi saucu par “pagasta slotu”, jo man patīk iesaistīties pagasta aktivitātēs, tas tāpēc, ka vienā vietā ilgi strādāju vienu un to pašu darbu, rodas vēlēšanās kaut ko mainīt. Man piemīt īpašība aizrauties ar kaut ko, reizēm īsti nenovērtējot savus spēkus, bet, ja esmu aizrāvusies pati un tajā iesaistījusi arī citus, tad iesākto nevaru pārtraukt. Piemērs tam ir muzejs, kas izveidots kādreizējā kolhoza dispečeru ēkā. Tā sākums bija tikai doma, ka tāpat kā citi, arī mēs to varam. Muzejs ir mūsu vēsture. Dzīves līmenis pamazām, bet uzlabojas, cilvēki veic remontus, atbrīvojas no veciem priekšmetiem, bet tie ir konkrēta laika perioda raksturotāji. Ierosināju bērniem, ka vasarā varētu iegriezties pagasta mājās, savākt senos priekšmetus un nolikt tos glabāšanai. Visi iekritām azartā, tā rezultātā izveidojās muzejs. Joprojām eksponātu klāsts papildinās,” stāsta Svetlana.
Viņa neslēpj gandarījumu, ka ir muzeja veidotāja, bet tālāku tā vadību labprāt uzticējusi skolotājai Ligitai Trekšei. Svetlana iesaistījusies arī tūrisma maršrutu sākotnējā izveidē pagastā. Viņa ir pārliecināta, ka Tirzā kādreiz būs tūrisma informācijas centrs, ka aktivizēsies pensionāru padomes darbs.
“Tirzmalieši, tāpat kā visur, ir ļoti dažādi. Viss atkarīgs, kāds tu esi pats. Atnākot strādāt uz Tirzu, man teica, ka viņi nelabprāt pieņem ienācējus. To neesmu izjutusi, lai gan sākumā šī nepieņemšana varēja būt dubultā, jo nerunāju latviski, uzvārds un vārds – absolūti krievisks. Tad, kad manā klātbūtnē sāka stāstīt anekdotes par krieviem, sapratu, ka esmu absolūti savējā,” atceras direktore.
Savstarpēja sapratne
Skicējot nākotnes vīzijas, Svetlana saskata audzēkņu pilnas klases, jo priekšā ir trīs četri gadi, kad 1.klasē var rasties problēmas ar noteikto skolēnu skaitu.
“Mēs dzīvojam nežēlīgā laikā, kad skola skolai atvilina bērnus, lai tikai varētu pastāvēt. Negribu, lai tā vajadzētu rīkoties arī man. Galvenais, lai mēs būtu konkurētspējīga mācību iestāde ne tikai ar telpām, bet arī ar skolotājiem un skolēniem, lai netrūktu traku, bet labu ideju, lai mēs gribētu visi kopā radoši darboties,” bilst direktore.
Jaunajā mācību gadā viņa savam kolektīvam novēl savstarpēju sapratni.
“Lai mēs cits citam paietu soli pretim – skolotāji, bērni, vecāki, jo prasme uzklausīt otru, atrisina daudzas problēmas. Būsim drosmīgi cits citam pateikt arī to, kas nepatīk, jo, sevī auklējot negatīvo aizvainojumu, nekas labs nav gaidāms. Gribētu, lai mēs iemācāmies cits citam ne tikai dot, bet arī lūgt palīdzību, ja tā ir nepieciešama!” novēl Svetlana.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Svetlana Ziepniece.
– Dzimusi: 1956.gada 20.maijā Krāslavas rajona Izvaltas pagastā.
– Mācījusies: Šķeltavas pamatskolā, Krāslavas vidusskolā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
– Darbs: Tirzas pamatskola.
– Ģimene: precējusies, ir divas meitas un mazdēls.
***
Kas patīk (nepatīk) visvairāk?
– Gadalaiks – pavasaris.
– Ziedi – baltas lilijas.
– Ceļojums – sapņu zeme Itālija.
– Ēdiens – nav.
– Grāmata – Laimas Muktupāvelas “Mīla. Benjamiņa”.
– Priecājas – par cilvēkiem.
– Cilvēks – Nils Treijs.
– Dusmojas – par nejēdzībām.
– Garšo – augļi un saldumi.
– Negaršo – nav.
– Mūzika – klasiskā, romances.
– Izrāde – “Eižens Finks”, opera “Nabuko”.
– Horoskopi – neitrāla attieksme.
– Moto – nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk.
