Emzes ielā pagaidām ir tikai astoņas mājas, bet pati iela nosaukumu ieguvusi pirms četriem gadiem.
Emzes ielā pagaidām ir tikai astoņas mājas, bet pati iela nosaukumu ieguvusi pirms četriem gadiem. Pirms tam katrai mājai bijis savs nosaukums. Interesanti, ka, piešķirot ielas titulu, vienai mājai, piemēram, iedalīts 24.numurs, vēl kādai 12. un tamlīdzīgi.
Nezinātājam izrādot par to izbrīnu, emzenieši steidz paskaidrot, ka numuri piešķirti arī brīvajām teritorijām, kur nākotnē varētu notikt apbūve.
Nesteidzīgi dodos pastaigā pa ozolu gatvi jeb Emzes ielu – piederošu Emzes parkam un tā dīķiem. Uz brīdi apstājos un ieklausos klusumā, ko pārtrauc dzeņa enerģiskā darbošanās un kāda man nepazīstama putna dziesma. Visapkārt valda pēcpusdienai raksturīgais miers, ko iztraucē viena otra ārzemju markas automašīna, kas aiztraucas garām, saceldama putekļu mākoni. Līdz asfaltsegumam šai ielai droši vien jāgaida ļoti ilgi. Varbūt tas arī te nemaz nav vajadzīgs, jo citādāk ar savu mūsdienīgumu izjauktu parkam raksturīgo noskaņu, kam vairāk par automašīnām piestāvētu zirgu vilkts pajūgs. Klusē saulē sasiluša ūdens pilni dīķi. Vecākās paaudzes ļaudis stāsta, ka nekad pie tiem neesot manītas čūskas. Senā pagātnē vienam baroneses zirgam iekodusi čūska. Pārdzīvodama dzīvnieka ciešanas, baronese likusi ataicināt burvi, lai tā atbrīvotu dīķu apkārtni un parku no čūskām. Viedā sieviete apgājusi visapkārt dīķiem, izrunājot kaut kādus viņai vien zināmus vārdus, tad bildusi, ka čūskas no šejienes pazudīs uz visiem laikiem. Tā arī noticis.
Soļo apkārt dīķiem
Pirmais pretimnācējs, ko sastopu Emzes ielā, ir Grigorijs Gailāns. “Katru dienu – ziema vai vasara – soļoju apkārt Emzei, lai rūpētos par savu veselību, jo aizvadu 80.vasaru. Dzīvoju Dzelzceļa ielā. Kad parka dīķi nebija tā aizauguši, nācu te peldēties. Kā nieku pārpeldēju Emzes dīķi. Gulbenē dzīvoju kopš 1944.gada, atminos, kā piecdesmitajos gados parkā būvēja estrādi. Cik neesmu tajā dejojis, cik Jāņus svinējis…” atceras Grigorijs.
Jāņus svin bez Jāņa
Intas Laiviņas mājas “Pūpoliņi” tagad ir Emzes iela 13, kurā saimniece dzīvo 55 gadus kopā ar dēla Daiņa ģimeni. “Kad 1951.gadā apprecējos ar Vili Laiviņu un atnācu dzīvot, te bija tikai neliela koka mājiņa, kam visapkārt viena vienīga druva. Visu mūžu cita nekā nedarījām, kā vien kaut ko cēlām un iekopām. Kad pārskatu senās fotogrāfijas, nespēju valdīt asaras par Emzes ielas agrāko godību – Dziesmu svētkiem, pilngadības svētkiem, teātru izrādēm un koncertiem. Mēs te cits citu pazīstam un turam bēdu, dzīvojam draudzīgi,” stāsta I.Laiviņa. Dainis atceras, ka skolas gados te bijusi pat sava futbola komanda. Kopīgi svinēti arī Jāņi, lai gan nevienā no astoņām mājām Jāņa nebijis.
Jaunie dodas projām
Emzes ielā 44 dzīvo Elza Strade, kas tāpat kā Inta Laiviņa ir otra vecākā šo māju iedzīvotāja. 14.februārī viņa svinējusi 80. dzimšanas dienu. “Sildos mazbērnu un dēla Alda mīlestības saulītē, priecājos par puķītēm, rušinos pa mazo dārziņu, ko man vairāk vajag. Reizēm, kad jūtos labāk, aizlāčoju apciemot Intu, viņa – savukārt mani. Mums ir daudz ko runāt. Priecājamies par saviem bērniem un mazbērniem. Savulaik šīs mājas vietā bija pussagruvusi Latvijas virsnieka māja, kādreizējā bumbas izsistā bedrē mums tagad ir dīķis,” saka Elza.
Emzes ielu 24 par savām mājām sauc arī Artūrs Gruzdiņš, kam tās ir tēva mājas. Viņš uzskata, ka Emzes ielas lielākā vērtība ir klusums. “Šo apdzīvoto vietu var uzskatīt par dzelzceļnieku pasauli, jo gandrīz visi vīrieši savulaik strādāja uz dzelzceļa. Viens darbs – vienas runas. Pieci gadi nodzīvoju pilsētā, bet nekad negribētu, lai būtu tā, ka, atverot namdurvis, atrodos uz bruģa. Te ir viss, ko daba spēj dot. Un kad vēl bija estrāde! Esmu par tās atjaunošanu. Savulaik mašīnisti nākuši uz Emzes dīķiem peldēties, jo to gultne – tīra smilts. Te kādreiz dzīvoja Voldemārs Šneiders, kas atcerējās, kā parkā stādīti ozoli. Viņam tolaik bijuši desmit gadi,” stāsta Artūrs.
Kad pa Emzes ielu dodos Gulbenes centra virzienā, ievēroju, ka nevienai mājai apkārt nav žoga. Tas liecina par saticību.
