Rankas pagasta zemnieku saimniecība “Kalnakaļvi”, kuras īpašnieks ir jaunais zemnieks Jānis Kļaviņš, šogad pirmo reizi pārstāvēja rajona lauksaimnieku godu prestižajā konkursā “Sējējs”.
Rankas pagasta zemnieku saimniecība “Kalnakaļvi”, kuras īpašnieks ir jaunais zemnieks Jānis Kļaviņš, šogad pirmo reizi pārstāvēja rajona lauksaimnieku godu prestižajā konkursā “Sējējs”.
Konkursa vērtēšanas komisija saimniecībā uzturējās 8.augustā. Kā “Kalnakaļvu” saimniekam būs veicies, kļūs zināms pēc tam, kad vērtētāji būs viesojušies visās konkursam izvirzītajās saimniecībās.
“Jūtos gandarīts par izvirzīšanu konkursam, jo tas nozīmē, ka 13 gados, kopš izveidota zemnieku saimniecība, esmu spējis daudz ko paveikt. Domāju, ka komisija bija apmierināta ar manu darbu, lai gan pārbaude bija ārkārtīgi rūpīga,” spriež zemnieks.
Jānis atzīst, ka, gatavojoties konkursam, īpaši lielu vērību veltījis tam, lai sakārtotu visus nepieciešamos dokumentus, jo saimniecības lauku un tehnikas parka sakārtotība ir ikdiena.
Izbrīna kaņepes
“Komisijai vislielāko izbrīnu radīja kaņepes, ko šogad audzēju 17 hektāru platībā. Bija daudz jautājumu, kāpēc tās audzēju, ko ar tām darīšu, vai palielināšu kaņepju platību? Pagaidām vēl neesmu izlēmis, kā rīkošos, jo šoruden sausuma dēļ diezin vai izdosies gūt cerēto ražu,” stāsta Jānis.
“Kalnakaļvu” saimnieks nepieder tiem, kas zūdās par to, ka vārpās par maz graudu, ka grūti būs apstrādāt tīrumus, lai sētu ziemājus, jo ir pieradis pie cīņas, bez kuras neiztikt, ja laba raža jāiegūst laukos ar zemu augsnes auglību, vērtējot pēc ballēm.
“Ar ziemāju ražu esmu apmierināts, jo no hektāra iekuļu apmēram divas tonnas graudu. Nodarbojoties ar bioloģisko saimniekošanu, tas ir pietiekami. No ķimikāliju pielietošanas sējumos atteicos tāpēc, ka nākamajā gadā pārtikas rudzus piegādāšu zemnieku saimniecībai “Ķelmēni”, kur no ekoloģiski tīriem graudiem cep ekoloģiski tīru maizi. Šogad labību ceptuvei vēl nevaru piegādāt, jo saimniecībai šis ir otrais pārejas periods, kas jāiztur, lai droši varētu sacīt, ka visa iegūtā produkcija ir bioloģiskā,” stāsta J.Kļaviņš.
Zemnieks rod arī otru pamatojumu bioloģiskajai saimniekošanai, proti, pielietojot ārkārtīgi dārgās ķimikālijas, iepriekšējos gados tomēr nav izdevies gūt cerētos rezultātus. Jānis ātri rēķina, ka pagājušajā gadā firmai “Kemira” saimniecība palikusi parādā 16 tūkstošus latu. Salīdzinoši šogad biopreparātu “Trihodermīna” un “Azatobakta” iegādei izlietoti tikai 2,5 tūkstoši latu.
Dod darba iespējas
Kopumā saimniecība šogad sējumiem atvēlējusi 340 hektārus. Kopā ar platībām, kas atstātas papuvē, tiek apsaimniekoti 400 hektāri. Vienam šo platību apstrādāt nav iespējams, lai gan ir sagādāta visa nepieciešamā lauksaimniecības tehnika, tāpēc Jānis saimniecībā pastāvīgi dod darbu četriem strādniekiem. Tie ir Rankas pagasta ļaudis. Aktīvajā ražas novākšanas sezonā tiek pieņemti vēl divi cilvēki – autovadītājs un palīgs graudu kaltē. Saimniecībā strādā arī algots grāmatvedis.
“Beidzot ir izdevies rast labus strādniekus, uz kuriem varu paļauties. Jūtos atvieglots, ka man darbdiena nav jāsāk ar bažām, nezinot, ieradīsies cilvēks darbā vai ne,” apmierināti saka J.Kļaviņš.
Šogad zemnieks papildinājis arī saimniecības tehnikas parku ar jaunu maiņvērsējarklu ar pakotāju un “Rapid” sējmašīnu, lai varētu ieviest jaunu tehnoloģiju. Tam izmantots bankas kredīts, kā arī nacionālo subsīdiju nauda.
“Manā saimniecībā vairs nepastāv tāds jēdziens kā kultivēšana. Pirmo gadu graudus kaisīju tikai uzartās platībās. Šī tehnoloģija ne tik daudz samazināja degvielas patēriņu, kā ietaupīja laiku, kas jāpavada tīrumā,” apmierināts zemnieks.
Jānis stāsta, ka līdz šim saimniecība neesot bijusi gatava lielāku projektu izstrādei, bet turpmāk, tiklīdz radīšoties piemērota iespēja, to darīšot.
Palielinās platību
Vērtējot pašreizējo tehnikas parku, “Kalnakaļvu” saimnieks uzskata, ka saimniecībā vēl nepieciešams jaudīgs graudu novācamais kombains un graudu kaltes.
“Šīs lietas ir viena otrai pakārtotas: ja iegādājos kombainu, jāiegādājas arī kalte. Konkrētu laiku neminēšu, kad īstenošu šo ieceri, bet tā jau ir iesēdusies zemapziņā. Ja būtu tāda iespēja, pašreizējo lauksaimniecībā izmantojamo platību palielinātu vēl par 100 hektāriem, lai kopumā būtu 500 hektāri, jo šobrīd ir grūtības mainīt augseku, kas, saimniekojot bioloģiski, ir obligāta nepieciešamība,” prāto Jānis.
Sevi viņš raksturo kā optimistisku cilvēku, jo bez optimisma lauksaimniecībā nevar iztikt, tāpēc par pašsaprotamu uzskata faktu, ka vasarāji diemžēl ir iekaltuši, tāpēc ražas nebūs. Cerības Jānis saista ar griķiem, kas aug 90 hektāru platībā.
“Griķus neaudzēju sēklas ieguvei. Tos nokulšu, samalšu un pārdošu kā lopbarību. Šī kultūra vairāk ir paredzēta augsekai. Nezinu, ko iesākšu ar kaņepēm, jo to pirmā kārta nokalta un nobira. Izskatās, ka tas, ko iekulšu, būs tikai nākamā gada sēklai. Kuram zemniekam šogad ir viegli?” jautā Jānis. Nākamajā gadā viņš plāno iesēt bišu amoliņu augsnes uzlabošanai, kā arī vairāk pievērsties zālāju sējai.
Palīdz Eiropa
No mājas pagalmā palaikam izskrien divi puišeļi – Jāņa dēli. Vai viņi dienās būs tēva iesāktā darba turpinātāji, tāpat kā Jānis?
“Viņiem pašiem jāizvēlas sava nākotne, jo būt zemniekam – tas nav viegls darbs. Ja kāds dēls gribēs strādāt laukos – lūdzu, bet ar varu es nespiedīšu kļūt par lauksaimniekiem,” smaida Jānis.
“Kalnakaļvu” saimnieks ir arī kooperatīvās saimniecības “Sējējs” īpašnieks. Visu lauksaimniecības tehniku viņš nodevis “Kalnakaļviem”, uzskatot, ka vieglāk vadīt vienu lauksaimniecības uzņēmumu nekā divus. Šobrīd saistībā ar “Sējēju” vēl kārtojamas daudzas formalitātes.
“Galvenais, ka teritorija ir uzturēta kārtībā,” piebilst J.Kļaviņš. Vaicāts, vai saimniecības gadu izdodas beigt ar peļņu, Jānis smejas, ka bez Eiropas atvēlētajiem maksājumiem noteikti ciestu zaudējumus, jo lielāko izdevumu summu veido ražošanas izdevumi, bet no tiem neizbēgt.
“Vai zināt, par ko daudzi zemnieki, iespējams, mani apskauž? Par to, ka man izdevies nodalīt darbu no mājām, jo visiem māja, saimniecība un birojs atrodas vienā vietā. Man ir māja un darbs. Ja tā nebūtu, nespētu pilnībā atslēgties no darba problēmām. Uzskatu, ka dzīvoju ļoti labā vietā, tālu no pagasta centra. Te ir mana pasaule, kur neviens netraucē,” lepojas Jānis.
