Romāns turpinājumos. 42. Viņa dvēselīte vēl ir tīra un nepieglumējusi. Bērnunamā tagad viņam ir garantēta vieta.
Romāns turpinājumos. 42.
Viņa dvēselīte vēl ir tīra un nepieglumējusi. Bērnunamā tagad viņam ir garantēta vieta. Tur būs viss nepieciešamais, varbūt arī personāla glāsts un uzmundrinājums, bet viņam noteikti pietrūks mātes rokas glāsta. Tur viņš būs starp līdzīgiem, kas dzīvē cīnīsies par izdzīvošanu pēc savas saprašanas. Viņam mātes nāve ir trauma uz mūžu. Visu nakti Velda neaizver acis. Domas aizvien aizķeras ne pie mātes bērēm, bet pie Gintera. Beidzot viņi būs divi, varbūt vēl notiks kas īpašs… Varbūt mātes bēres tieši mīlestības jūsmas dēļ paliks prātā uz ilgu laiku?
Norunātajā laikā pie Lāču ģimenes mājas piebrauc Ginters. Velda neskrien sajūsmā pretī, bet nogaida. Lai Ginters ienāk iekšā! Lai redz, kur viņa dzīvo, lai iebauda kopā ar viņu un Astrīdu kafiju! Lai Astrīda viņas neprātīgas iemīlēšanās objektu novērtē! Galds trijām personām jau ir rūpīgi klāts. Astrīda ir ieteikusi uzlikt galdā skaistus traukus no svētku servīzes. Ginters taču neatteiksies no kafijas! Zēni ir skoliņā, par viņiem šodien gādās Teodors. Veldai ir brīvdiena. Viņai liekas, ka no viņai tuvajiem cilvēkiem izstaro īpaša labvēlība, mīlestība un arī līdzjūtība, jo ir mirusi viņas miesīgā māte. Pienāktos sērot, bet tādas sajūtas nav. Viņa redz tikai savu elku. Tas vairs nav nereāls sapnis, viņš ir blakus! Mātes nāve viņus ir satuvinājusi ātrāk nekā varēja cerēt.
Ginters ir ģērbies bērēm piemēroti: melns pagarš mētelis, balta šalle. Tieši tādu Velda agrāk ir iedomājusies savu vīrieti: korektu, koptu, gudru, skaistu. Ginters ir Lāču namā, pie viņu galda īsās brokastis norit nepiespiesti. Ginters ir pati pieklājība. Viņš izturas, it kā te būtu bijis jau daudzas reizes. Viņš prot sarunāties un uzklausīt. Astrīda, pavadot abus pa durvīm, parāda Veldai pazīstamu žestu: dūrē savilktas rokas uz augšu paceltu īkšķi. Viņa Ginteru ir novērtējusi pozitīvi.
Ceļojums Veldas sirdī iemet prieka staru, un viņa pati sevi norāj: “Neprātīgā! Būtu jāskumst, bet tu līksmo..”
Rīts Veldai liekas brīnišķīgs: pati saule, kā tādas reizēs saka, staigā pa zemes virsu. Tikko manāmais bērzu zaļums, koši zaļie rudzu lauku tepiķi, dzelteni saziedējušie pūpoli sveicina sauli, zilo vizbulīšu klājiens gravās aicina pieplūkt pilnas saujas šo zilo pavasara zemes acu. Ginters aptur mašīnu, un abi plūc vizbules. Savu pušķi Ginters tik galanti māk pasniegt Veldai, ka viņa pat samulst. Viņš pretī vēlas saņemt ne tikai savas izredzētās “paldies” un mīļu smaidu, bet vismaz skūpstu, ko Velda arī neliedz. Liekas, viņi abi ir kā apreibuši no savām jūtām, no pavasara smaržu pilnā gaisa, no tuvuma. Šis brauciens liekas burvīgs! Atgriezušies savās ligzdošanas vietās gājputni: strazdi, cekulainās ķīvītes, cīruļi. Šur tur pērnā gada ligzdas pārbauda visupirms atlidojušie stārķu tēvi. Ir aprīļa pašas beigas. Veldai blakus ir Ginters, viņas dievinātais vīrietis. Nekas vēl nav sācies, ir tikai kādas abstraktas laimes nojausmas. Viņi, tālāki braucot, runā maz, biežāk nenozīmīgas frāzes un apmainās tikai ar maigiem skatieniem. Ir tik labi klusēt un sajust mīļa cilvēka tuvumu! Vārdi reizēm visu sabojā. Viņu attiecībām ir daudz laika, un galvenais ir nepārsteigties, nesasteigt. Brīžiem Velda baidās pat dziļāk ieelpot. Liekas, viņa sapņo.
“Pastāsti kaut ko par sevi, par savu māti, ģimeni,” beidzot ierunājas Ginters.
“Mans stāsts nav priecīgs! Tu tiešām gribi to tagad zināt?”
“Braucu uz cilvēka bērēm, bet par viņu neko nezinu. Pastāsti par savu māti! Saprotu, ka nav bijis nekāda priecīgā tavas mātes dzīve nav bijusi. Es to nojaušu. Varbūt es kļūdos?”
“Māte mūs ar māsu agri izlika aiz savas sirds durvīm. Viņa vienmēr jutās kā brīva sieviete… nezinu, vai maz mūs mīlēja… Kad autoavārijā nositās tētis, viņa drīz sagāja kopā ar jauno draugu. Ritvara arī vairs nav šai saulē. Laikam jau abi kopā sāka dzert, stipri dzert… Un tad tikai uz leju, kā akmens no kalna veļas, kāda spēka iekustināts. Kad apķērās, ka tālāk nav kur, bija jau par vēlu. Piekrita gan ārstēties, taču…nenoturējās. Tā raksta man viņas kaimiņiene. Māti satiku pagājušā gada rudenī jau kā degradējušos personu. Līdzi bija viņas dēls, mans pusbrālis Romāns. Mīlīgs zēns. Panīcis un par mazu, lai ko saprastu no pieaugušo dzīves… Tagad viņam ceļš uz bērnunamu. Es tur neko nevaru līdzēt. Man tagad rūpes par māsas dēlu. Divus es nepavilkšu… To domu es atmetu.”
“Un tava māsa? Nezināju, ka tev ir māsa. Es taču vispār neko par tevi nezinu. Pastāsti!”
“Visiem saku, ka Īvande Īrijā lasa šampinjonus. Tas tagad ir topā. Patiesībā ir citādi…”
“Tu tā citiem saki, ka Īrijā. Kā ir patiesībā?”
“Māsai ir kāds apmaksāts līgumdarbs, kura laikā viņa nevar nodarboties ar savu privāto dzīvi. Viņas dēls Rihards pagaidām arī ir manā gādībā, kopā ar Lāču – manu saimnieku – dēlēnu apmeklē kādu privātu bērnudārzu.
