Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā pirms nedēļas atklāja Gulbenes mākslinieka, mākslas skolas pedagoga Ģirta Jogura gleznu izstādi. Tajā visu septembri būs skatāmas 18 eļļas gleznas.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā pirms nedēļas atklāja Gulbenes mākslinieka, mākslas skolas pedagoga Ģirta Jogura gleznu izstādi. Tajā visu septembri būs skatāmas 18 eļļas gleznas. Šī ir otrā mākslinieka gleznu izstāde šajā muzejā. Pirmā bija pirms trim gadiem. Bet nu jau Ģirtam liekoties, ka viņam ir
350 gadu.
“Jūtos tā, it kā visu būtu redzējis, visu piedzīvojis un manis pietiek vēl trijām dzīvēm. Vispār jūtos jauns, it kā man būtu 18 gadu. To var redzēt arī manos darbos, diezin vai gados vecs cilvēks varētu radīt tik jauneklīgus darbus,” smej Ģirts.
Uz jautājumu, vai autors savos darbos ir kļuvis emocionālāks, Ģirts atbild noliedzoši. “Darbi ir kļuvuši personiskāki. Iepriekš radīju ilustrācijas pasakām, leģendām. Tagad mani darbi ir ar zemtekstu no paša piedzīvotā, tās ir asociācijas saistībā ar manu dzīvi. Dažā gleznā ir kadrs no manas dzīves, tikai pārveidots fantastiskā, mistiskā formā,” saka viņš.
Mākslinieka gleznas atklāj, ka triju gadu laikā viņš ir sastapis daudz dažādu meiteņu tipāžu. “Nav divu vienādu cilvēku. Tāpat kā nav divu vienādu gleznu,” saka Ģirts.
Izstāde atklāj vēl vairākas Ģirta Jogura kaislības. Viņam patīk jūra.
Saules pielieta ir glezna “Sarkanā jūra” (tapusi 2005. gadā) ar ziedošu magoņu lauku jūras krastā. Reālais un fantastiskais ir blakus. Šī glezna tapusi pēc būšanas pie Baltijas jūras. Savukārt glezna “Sniega zirgi” (tapusi 2006.gadā) ar skrejošiem rikšotājiem – tik ziliem kā jūra – tapa pēc Ainara Mielava koncerta apmeklējuma. Burvīgs akts “Pusnakts skūpsts” (tapusi 2006.gadā) ar kailu sievietes muguru un vīrieti, kas paslēpies aiz viņas un apskāvis kailumu, ir tapis pēc deju grupas “Dzirnas” koncerta apmeklējuma kombinācijā ar redzēto amatierteātru festivālā Lietuvā. Tieši zilzaļie toņi šobrīd Ģirtam ir vismīļākie. Taču ļoti patīkot arī dzeltenie un oranžie.
Gleznas ir krāsainas, jo arī Ģirta nomoda sapņi ir tādi. Ne tikai savam priekam vien viņš glezno. Tāpēc ir izstāde. Tāpēc viņš mēdz savus darbus dāvināt vai pārdot. Glezno viņš katru nedēļu. Laika patēriņš katram darbam ir atkarīgs no tā, cik sarežģīts ir darbs. Tā, piemēram, gleznu “Aresa meita” viņš veidojis divus mēnešus. Ir gleznas, kas tapušas triju dienu laikā vai pat vēl ātrāk, piemēram, glezna “Amēlija un jāņtārpiņi” (tapusi 2006.gadā) radīta pāris dienu laikā.
“Ir gadījies arī tā, ka glezna top vienā vakarā. Tas notiek tad, kad es labi jūtos, kad ir iedvesma vai kad ir skumji. Galvenais – tādā brīdī ir jābūt spēcīgām emocijām. Vienalga, vai tās ir skumjas vai priecīgas. Skumjās top skumja glezna un otrādi. Gleznu izstādē man ir arī veltījums draugam Ērikam, kas ir gājis bojā. Glezna “Skumju akmens. Ērika piemiņai” (tapusi 2006.gadā) – tajā ir attēlots skumjais bruņinieks un viņa simbols – ķirzaka. Tāda ķirzaciņa esot bijusi piekariņā ķēdītei, ko viņš valkājis ap kaklu. “Draugs bija ļoti labs,” stāsta Ģirts. Katrai gleznai šajā jaunākajā viņa darbu izstādē ir savs stāsts, piedzīvojums, emocijas.
Kāds ir mākslinieka vēl nerealizētais sapnis? “Tā ir liela izmēra glezna, kas varētu saukties “Dieva suņi”,” saka Ģirts. Šobrīd viņam galvā esot idejas simtiem vēl neuzgleznotiem darbiem. Atliek vēlēt visas šīs ieceres realizēt!
Aptaujātie izstādes apmeklētāji laikrakstam saka, ka Ģirts patīkami pārsteidzis ar neparastu un izteikti savu mākslinieka rokrakstu, kā arī ar emocionalitāti, mūsdienīgumu un savdabīgu skaistā izpratni. “Izstāde iedvesmo,” saka daudzi un atzīst, ka Ģirts kā jau Tīģera gadā dzimušais ir pratis paveikt intriģējošu “izlēcienu” mākslā.
