Dzirkstele.lv
Augšdaugavas novadā Dvietē muižas komplekss veidojies 19.gadsimtā. Kara laikā daudzas muižas ēkas tika nopostītas, arī kungu māja, tomēr vairākas kompleksa ēkas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Īpašas pārvērtības piedzīvojusi kantora ēka, kurā kādreiz atradās skola. Ēkas pašreizējie apsaimniekotāji to lepni nodēvējuši par “Dvietes muižu” un iekārtojuši tajā pastāvīgas ekspozīcijas, kā arī regulāri izvieto izstādes un rīko pasākumus. Katra ēkas istaba ir iekārtota īpašā stilā, lai parādītu, kā dažādos laikos dzīvojuši tās iedzīvotāji.
“Ar ko jums asociējas vārds Dviete? Bērni saka: biete, kaut kas ar dvieļiem. Ja pēc “D” burta ieliek divskani “ie”, tad rodas vārds “dieviete”. Sena teika stāsta, ka pie mums Dvietē ir dzīvojusi izcila grāfiene, kura ir bijusi bezgala jauka un kura pratusi sava bargā vīra roku reizēm piebremzēt, kad tā paķērusi pletni, lai izdancinātu to pa dzimtcilvēku mugurām. Un cilvēki aizmirsa viņas īsto vārdu un sāka viņu dēvēt par dievieti. Tāpēc arī šī vieta, kur dzīvoja šī izcilā sieviete, pamazām pārtapa par Dvieti,” stāsta biedrības “Dvietes vīnogas” pārstāve Vanda Gronska.
Latgalē vairākus gadsimtus ir saimniekojuši un dzīvojuši grāfi Plāteri-Zībergi. Zībergi nāk no vācu dzimtas, Plāteri no poļu. Latgalē ir izveidots kultūrvēsturisks maršruts aptuveni 200 kilometru garumā pa apdzīvotām vietām, kur savas pēdas ir atstājuši grāfi Plāteri-Zībergi. Maršruts sastādīts tā, lai ceļotājs pēc paša vēlmēm un ieskatiem to jebkurā punktā varētu gan uzsākt, gan arī noslēgt.
“Viņu saimniekošana beidzas Bebrenē. Tur viņiem liela pils ir uzbūvēta, tur tagad ir skola. Pie mums arī bija skola, bet tā nebija grāfu dzīvojamajā mājā, tā bija kantora ēkā. Tā kā mums Dvietē dižākas ēkas nav, protams, pati dižākā ir baznīca, tad šo ēku mēs saucam par “Dvietes muižu”. Nekāda dižā ēka tā nav, bet mēs priecājamies par to, kas mums ir. Un mēs esam ļoti lepni, ka mēs varējām īstenot savus sapņus! Un mūsu sapņi bija tādi. Tuvojās 2018.gads, kad Latvija svin 100. dzimšanas dienu. Avīzēs raksta, ka dzimšanas dienā vajag kaut ko pasniegt, kaut kādu dāvaniņu Latvijai. Un tad mēs domājām, vai tad mēs arī nevaram Dvietē kaut ko labu izdarīt. Un mēs nodibinājām biedrību “Dvietes vīnogas”. No sākuma bijām 23 sievietes, sadevāmies rokās, sākām kopt, tīrīt, jo šī skolas ēkas tika slēgta jau 1972.gadā. Skolā mācījās apmēram 240 audzēkņi, bet tagad visā ciematā mums ir tikai knapi virs 400. Tolaik skola bija kļuvusi par šauru un vajadzēja būvēt jaunu skolu. Lai jaunu skolu būvētu, padomju laikos vajadzēja kaut kādu kārtīgu iemeslu atrast. Iemesls bija tāds, ka viņa brūk dīķī iekšā. Uzlika stutes, savilka āķus. Bet, kad mūsu meistari atsedza pamatus, viņi teica, ka ēka pat milimetru nav pakustējusies. No pašvaldības mēs iznomājām šo ēku uz desmit gadiem par 1 eiro gadā. Tā nu mēs te sākām darboties. Uzrakstījām vienu projektu – nomainījām jumtu, jo, kā saka, jumts ir svarīgākais, kas ir. Sakārtojām pamatus, nomainījām logus un durvis. Tad rakstījām otru projektu – nokrāsojām fasādi, trešajā stāvā nomainījām logus un grīdas segumu. Tagad ir uzrakstīts trešais projekts, kas domāts kanalizācijas, tualetes ierīkošanai, un zaļo klasi gribam ierīkot,” stāsta V.Gronska.
Tā enerģiskie dvietieši Latvijai uzdāvināja dāvanu – atjaunotu ēku, kura, kā saka V.Gronska, deva starojumu: biedrība sakārtoja arī krastmalu un apkārtni. No ārpuses ēka ne ar ko īpaši neizceļas, bet, ieejot iekšā, katra telpa ir pārsteigumu pilna. Ņemot vērā, ka tas viss ir tikai vietējo iedzīvotāju sagādāts, tiešām izbrīns ir liels. “Dvietieši ir ļoti dāsni. Tas viss, kas ir muižā, ir pašu cilvēku rokām sanests – paklāji, mēbeles, trauki. Ar šo ēku mēs parādām, kā mēs, dvietieši, esam dzīvojuši, kā mēs esam jutušies. Tā ir vienkārši mūsu krātuvīte,” uzsver V.Gronska.
– Pārsla Konrāde
