Pagājušajā nedēļā daudzi jaunieši kļuva par ēnām pieaugušajiem, lai iepazītu viņu darba ikdienu.
Pagājušajā nedēļā daudzi jaunieši kļuva par ēnām pieaugušajiem, lai iepazītu viņu darba ikdienu. Domāju, kāds iespaids jaunajiem rastos par žurnālista darbu, ja viņi sekotu man pie uzņēmuma priekšnieka atskaitīties par to, ko esmu un ko neesmu uzrakstījusi. Neticami, bet vairāk nekā 10 gadus pēc Latvijas neatkarības ir iespējama arī tāda vizīte.
Jā, ir cits laiks. Bet daudzi domā un dzīvo tāpat kā tad, kad partijas komitejā vajadzēja atskaitīties par katru vārdu. Bija vajadzīga drosme, lai ignorētu cenzūru un avīzē ievietotu aicinājumu uz Tautas frontes dibināšanas sanāksmi. Un tā ir vajadzīga arī tagad, lai nepakļautos lielu un mazu priekšnieku un viņu padoto spiedienam. Ir grūti apliecināt savu viedokli “vairākumam”, kas aizstāv firmas vai personiskās intereses. Bet jebkurā sabiedriskā vietā neatkarīgi no īpašnieka vēlmes, žurnālistam ir tiesības fotografēt un informēt par to, ko viņš redz un dzird. Tā nav viņa vēlme parādīt “melno”, bet pienākums. Šī profesija ir veidota ar mērķi “vērot un vērtēt no malas”. Tāpēc Preses likumā ir uzsvērts valsts ierēdņu, pašvaldību un citu iestāžu, uzņēmumu vadītāju un speciālistu pienākums informēt masu medijus. Taču vēl arvien ir jūtama acīmredzama nevēlēšanās to darīt. Nepilnīga vai daļēji noklusēta informācija rada pārpratumus un kļūdas, par ko atbildību uzņemas žurnālists. Arvien biežāk parādās vēlme kaut ko noklusēt vai noslēpt. Prese ir ceturtā vara, kas ļauj ielūkoties pirmo trīs varu – likumdošanas, valdības un tiesu – darbībā. Par ko un pret ko ir tie cilvēki, kas vēlas ietekmēt žurnālistus?
