Narkomānija šobrīd ir aktuāla problēma. Narkotikas visbiežāk sāk lietot jaunieši. Daudzi lieto ilgstoši, viņiem rodas izmaiņas personībā, veselības problēmas un ar vien pieaugošāka vajadzība pēc naudas narkotiku iegādei.
Narkomānija šobrīd ir aktuāla problēma. Narkotikas visbiežāk sāk lietot jaunieši. Daudzi lieto ilgstoši, viņiem rodas izmaiņas personībā, veselības problēmas un ar vien pieaugošāka vajadzība pēc naudas narkotiku iegādei.
Andris neuzskata sevi par degradējušos narkomānu, viņš lieto “zālīti” (marihuānu), lai atslābinātos, nelielās devās. Viņa “stāžs” ir vairāk kā pieci gadi. Atmest netaisās, bet ir pārliecināts, ka jebkurā laikā var pārtraukt. Sliktākajā gadījumā izmantos anonīmo ārstēšanos. Andrim ir savs veiksmīgs bizness, finansiāli kontakti ārzemēs, lielas naudas summas banku kontos, vērtspapīri un saticīga ģimenes dzīve.
Pirmie soļi tuvāk “kaifam”
“Marihuānu sāku lietot, kad apguvu savai profesijai vajadzīgās papildzināšanas ārzemēs. Kursabiedrs pēc smagas dienas piedāvāja uzsmēķēt “zālīti”. Nejutu neko, tikai ātri aizmigu. Pēc pāris dienām pamēģināju vēl. Forši, izjutu labsajūtu, viss likās tik rožains. Tagad uzpīpēju marihuānu katru dienu, dažreiz pat vairākas reizes. Mēģināju iesaistīt arī sievu, bet viņa atteicās, pat gribēja, lai es pārtraucu lietot. Iebildu, tas taču ir mans vienīgais netikums – nedzeru, nepīpēju, meitās neeju. Viņa ir samierinājusies. Es labi pelnu, mājās nekā netrūkst. Tas, cik maksāju par “zālīti”, nevienam nav jāzina, ” saka Andris.
Viņš ir mēģinājis kokaīnu, bet nepatika sajūta degunā, uzskata, ka marihuāna ir “vieglā” narkotika – pie tās pierod tāpat kā pie nikotīna.
“Netaisos “durstīties”, negribu bojāt vēnas, var arī kāds no darbiniekiem ievērot, un… man ir paniskas bailes no adatas. Sāku un beidzu dienu ar saldu dūmu. “Zālīte” ir tāds pats netikums kā iedzeršana un smēķēšana. Pamēģini smēķētājam nedot cigareti – tas arī trakos,” pārliecināts Andris.
Sieva nepiekrīt
“Andris nav slikts. Bet, ja viņa bizness pajuks un nebūs naudas, dzīve strauji mainīsies. Visticamāk, ka atstāšu viņu – Andris to zina -, jo tad viņš nevarēs sevi nodrošināt ar naudu “zālītei”, sāks tērēt ietaupījumus,tirgot iedzīvi, un neticu, ka pēc piecu gadu lietošanas spēs atmest. Viņš noliedz, ka slikti jūtas bez kārtējās devas, bet patiesībā – kļūst agresīvs , viegli aizkaitināms, depresīvs, klepo, sūdzas par smagumu galvā un duršanu paribē,” viņa saka.
Bērnu ģimenē nav, jo sieviete baidās, ka tas var piedzimt nevesels. Labāk jau tāpat.
“Bērnu nav tāpēc, ka mums nav laika – darbs no rīta līdz vēlai naktij. Mana aizraušanās te nu nav vainīga. Esmu spēcīgs un spējīgs visās jomās,” ar ironiju saka Andris.
Citiem neiesaka “smagās” narkotikas
Skolās narkotiku tirgoņi visbiežāk “iesmērē” surogātus vai pat stiprās narkotikas, lai radītu ātrāku atkarību. Es gan nepārzinu citas, bet esmu redzējis narkomānus ar “stāžu”, skats ir atbaidošs – viņi izskatās nenosakāma vecuma, kā alkoholiķi. Un, ja nesaņem laikus devu, kādas viņiem “lomkas”! Bail kļūst – kliedz, trīc, siekalojas. Jauniešiem vajadzētu vairāk rādīt dokumentālas filmas par narkomāniem. Varbūt daļu tas atturēs. Bet stāstot un aizliedzot var panākt pretējo. Viņi grib izjust aizliegto, atraisīties. Sevišķi puiši, jo tad kļūst pašpārliecinātāki,” prāto Andris.
