Narkomānija ir smaga atkarība. Tā līdzīgi alkoholismam rodas pakāpeniski. Sāk ar vieglākajiem dzērieniem, piemēram, alu, tad ar laiku pāriet pie spirtotajiem. “Tāpat ir ar marihuānas un hašiša smēķētājiem.
Narkomānija ir smaga atkarība. Tā līdzīgi alkoholismam rodas pakāpeniski. Sāk ar vieglākajiem dzērieniem, piemēram, alu, tad ar laiku pāriet pie spirtotajiem.
“Tāpat ir ar marihuānas un hašiša smēķētājiem. Viņi, kā jebkurš atkarības slimnieks, neatzīst saslimšanu, bet organisms periodiski pieprasa savu devu. Bez šīm vielām indivīds izjūt diskomfortu. Lai jau viņš apgalvo, ka atmest lietošanu var, kad vien grib, bet pat, ja narkotikas nelieto nedēļu, mēnesi vai gadu, nevar būt runa par atmešanu – atkarība paliek uz visu mūžu,” skaidro Jēkabpils rajona psihiatrs – narkologs Jānis Breikšs.
“Narkotikas neiedala “vieglajās” un “smagajās”, to izdomāja paši lietotāji. Cilvēks, vienreiz uzsmēķējis hašišu, marihuānu vai iedzēris glāzīti alkohola, nekļūst atkarīgs. Pirmo reizi uzsmēķējot “zālīti”, var kļūt slikti, noreibt galva. Labi, ja šie simptomi atturēs mēģināt vēlreiz. Parasti seko nākamā reize un tad vēl… “Vieglo” narkotiku lietotāja organisms ir pilnīgi sagatavots “smago” lietošanai.Tās ievada dažādi: injekciju, tablešu, šķidrumu veidā, smēķējot cigaretes un pat ar klizmu,” saka J. Breikšs.
Sākumā izveidojas tā saucamā grupveida atkarība. Lieto noteiktās vietās, piemēram, klubos, saviesīgos pasākumos, klausoties mūziku, ņemot vērā dažādas intereses. Jaunieši lieto arī tāpēc, lai justos seksuāli atraisītāki, kā relaksācijas līdzekli.
“Ar laiku diemžēl visas citas intereses kļūst otršķirīgas, primārais ir narkotikas. Diemžēl jauniešu organismi ir uzņēmīgāki, un viņi ātrāk pāriet pie “nopietnajām” narkotikām. Tādiem jauniešiem jau nopietni jādomā par savu veselību, ja grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un radīt veselus pēcnācējus,” skaidro J. Breikšs.
“Par realitāti Latvijas mācību iestādēs ir kļuvusi narkodīleru “labdarība” – viņi piedāvā bērniem par velti konfektes, košļājamās gumijas un citus saldumus. Šie saldumi satur nelielu devu narkotisku vielu, bērnam tā neizraisa nekādas redzamas pārmaiņas, bet tādā veidā viņu organismus pakāpeniski pieradina pie narkotikām. Nākamais posms šai “labdarībai” – narkotikas saturošu medikamentu tirdzniecība par simbolisku samaksu. Nav grūti iedomāties, kur tāda ķēdīte noved…” saka J. Breikšs.
“Parādiet man pīpmani, kas nebūtu mēginājis atmest smēķēšanu! Tieši tāda pati atkarība ir arī alkoholam un narkotikām. Lai cīnītos ar atkarību, ir vajadzīgs liels psiholoģiskais, fiziskais spēks un krietni naudas līdzekļi. Tie narkomāni un alkoholiķi, ko atved uz reanimāciju, jau netiek ārstēti – patiesībā viņus atindē, attīra organismu,” saka J. Breikšs.
Vieglo narkotiku lietotājs ir pielīdzināms riska grupai – ne īsti narkomāns, bet nav arī vesels. Labi, ja viņam ir stiprs gribasspēks, bet, kā rāda pieredze, ar laiku šie cilvēki kļūst viegli ietekmējami, un narkotiku deva ar katru gadu palielinās. Ja arī pārstās lietot, tāpat paliks atkarīgs no narkotikām – pietiks ar vienu devu, lai sāktu veco dzīvesveidu. Narkomāniem ir arī īsāks mūžs.
