Zemledus makšķerēšana ir īpaša kaislība un reizē arī atkarība. Par to pārliecinājušies stāmerenieši Velga Maksteniece ar savu dzīvesdraugu Arvi Cīruli. Pieticis tikai vienu reizi uzkāpt uz ledus, lai “saslimtu” ar šo nodarbi.
Pērnā gada pašā nogalē arī “Dzirkstele” Velgu un Arvi satiek uz Stāmerienas ezera. Pulkstenis rāda nedaudz pāri vienpadsmitiem. Velga un Arvis tikuši pie vairākiem asariem, raudām un arī krietna brekša. Abi priecājas par dienas lomu – būšot gan pašiem, gan kaķim, kurš esot ļoti kārs uz zivīm.
Kamēr Velga un Arvis sarunājas ar “Dzirksteli”, zivis vairs neķeras. Abi saka – tā var būt, ka uz pusdienlaiku klusums, bet tad atsāk ķerties atkal uz pēcpusdienu. Un viņiem taisnība – pēcpusdienā Arvis ticis vēl pie pāris krietniem brekšiem.
Tā bija lielākā laime
Velga šoziem sezonu atklāja pavisam nesen, bet Arvis uz ezera esot jau kopš brīža, kad varēja uzkāpt uz ledus.
Viņa atminas mirkļus no bērnības, kad tēvs viņu vēl kā mazu meiteni vasarās ņēma līdzi makšķerēt uz Stāmerienas ezeru – tā bijusi lielākā laime. Savukārt ar ziemas makšķerēšanu Velga aizrāvās astoņdesmitajos gados.
“Bija man laba kaimiņiene Brigita, kura zvejoja ziemā, bet es tajā laikā makšķerēju tikai vasarā. Viņa mani uzrunāja, lai nāku līdzi pamēģināt makšķerēt ziemā. Piekritu. Es noķēru tikai vienu zivtiņu tajā reizē un ar to arī “saslimu”. Man uzreiz vajadzēja makšķeri, un gāju ar viņu makšķerēt. Un māja man ir pie ezera! Tas taču ir grēks – neatnākt uz ezeru, lai vismaz kaķim noķertu. Tā ir tāda atpūta. Savas vietas jau zinu, kur labāk ķeras asari, kur raudas, bet kur ir arī tukšās vietas. Svarīgākais nav loms, ko izvelk, bet gan pats process. Es apsēžos pie viena izurbtā cauruma un makšķerēju. Mēs visi esam “zivjumīļi” – mums garšo zivis, un man vislabāk patīk ceptas zivis. Ja ir labs laiks, tad uz ezera pavadām visu dienu, līdz sāk tumst. Ekipējums ir, nesalst. Vienīgi pirkstiem ir auksti,” stāsta Velga.
Arvis piebilst, ka šoziem ķeras labi, ko nevarot teikt par pagājušo ziemu. “Katru reizi kaut ko noķeram,” viņš saka.
Arvi nebaida pat kārtīgs ziemas spelgonis, bet zemledus makšķerēšanas burvību viņam atklājusi Velga. “Pirms 16 gadiem, kad uzsākām kopdzīvi, viņš makšķerēja tikai vasarā. Es atvedu ziemā viņu uz ezeru un iemācīju. Pie vainas esmu es,” smaidot saka Velga un piebilst, ka pavasarī, rudenī, vasarā viņam darāmi citi darbi, bet, tiklīdz uzsalst ledus, tā viss – viņš ir uz ezera!
Vislabāk Stāmerienā
Abiem iecienītākais ir Stāmerienas ezers. Arvis domā, ka Stāmerienas ezers ir bagāts ar zivīm. Velga gan iebilst, ka tomēr neesot gan tik ļoti bagāts. “Izķer. Tāpat liek licencētos tīklus,” saka Velga. Reizēm abi dodas uz Ludza ezeru, kur Velgai bijis pats brangākais loms. “Bija trīs vai četrus kilogramus liels loms ar brekšiem – pilns maisiņš ar zivīm!” stāsta Velga.
Savukārt Arvis Ludza ezerā ticis pie skaistiem asariem un līdakas. Abi braukuši arī uz Peipusa ezeru, bet Stāmerienā tomēr esot vislabāk.
“No rīta izkurinu krāsni un prom uz ezeru. Pēc zvejas vakarā nāk labāk miegs,” smaidot saka Arvis un piebilst, ka šogad sliktāk ar līdakām – pagaidām esot tikuši tikai pie vienas. “Divas bija mazas, tās atlaidām vaļā,” saka Velga.
Viņai vislabāk patīk ķert raudas, bet visvairāk garšo asari. Savukārt kaķim, kuram katru dienu tiek svaigas zivis, vistīkamākā esot tieši līdaka. “Kaķis jau vecs, viņam ir slikti ar zobiem, tāpēc zivis izfilēju un dodu viņam fileju. Kaķis zina to laiku, kad nākam mājās no ezera, sēž pie loga un gaida, ierauga un ņaud,” stāsta Velga.
Senču gudrības
Velga zina arī senču gudrības, kuras makšķerniekiem ir kā padomdevējs. Piemēram, ja pūš austrumu vējš, tad zivis neķeras, lai gan pati šo gudrību apšauba.
“Ja ķeras, tad ķeras, un, ja neķeras, tad vēji zivīm ir vienaldzīgi,” saka Velga un turpina, ka Mēness fāzes gan esot no svara – jaunā Mēnesī neķeras. Svarīgs esot arī gaisa spiediens, jo ietekmē skābekļa līmeni ūdenī: ja skābekļa līmenis ūdenī ir zems, zivis mēdz kļūt slinkas un neķeras. “Kas gan var būt labāks par makšķerēšanu ziemā! Jā, ir, kam ziemas zveja nepatīk, jo ir auksti, bet ir, kas ar to “saslimst”, un tad tas uz visiem laikiem,” secina Velga.
– Inita Savicka
tagad jau galvenais papīri, u meņja svjo parjadke
Un kur tad tie brangie brekši, kas minēti rakstā??? Jeb arī priekš Stāmerienas ezera “brangs breksis” skaitās jau no 300 gr.???