Jaunzemu pelēkā dzīvojamā ēka, celta pagājušā gadsimta vidū no varenām sveķeļu eglēm, savu senču lepnumu sargādama.
VI
Jaunzemu pelēkā dzīvojamā ēka, celta pagājušā gadsimta vidū no varenām sveķeļu eglēm, savu senču lepnumu sargādama, dziļi paslēpusies ābeļdārzā, arvien agrāk idilliski kūpināja savu apdrupušo skursteni pār nosūbējušo salmu jumtu vēl ilgi pēc rīta azaida, gādādama, lai pavardā līdz pusdienas reizei dibenskatlos izsustu arī lopiņiem mīksta zāļu dzira un cūkām grūdienam tupeņi.
Šorīt no Jaunzemu dzīvojamās ēkas nav pacēlusies neviena dūmu strūkla. Pa maurā cieti iemītām taciņām, kas ved no pavarda apkvēpušajām durvīm uz visām saimniecības ēkām, neviens apdara solis vēl nav iets.
Mauj lopiņi kūtī un prasās pēc slaucenes, lai ietu pēc tam aplokā zāli plūkt. Viss, kas vakarā bija ielikts redelēs, sen jau apēsts un atgremots. Bubina Laucis steliņģī pēc auzu zebenieka, lai paēdis jūgtos arklā un izietu tīrumā. Rukš veprēni un kasa sirdīgi sānus pret aizgaldas dēļiem; bet nav neviena, kas par šiem kustoņiem šorīt gādā.
Gailis – tam maza bēda pavasarī – viņš skaņi dzied mēslainē, jau agri izlīdis no kūts durvju apakšas ar visu savu saimi.
Bet tad sāk smidzināt lietus. Gailis pārtrauc dziedāšanu un, zemu nolaidis spārnus, paslēpjas vāgūža lievenī, aicinot pajumtē arī savu svītu.
Sāk līt arvien vairāk un vairāk. Vējš baigi ieaurojas jumtu korēs un palsi mākoņi drudžaini plosās debess bļodā. Zeme kļūst mitra, un pār šo mitrumu sasaucas visi pasaules vēji.
Vēju kauja kļūst arvien stiprāka un stiprāka. Baigi šņāc ābeļdārzs, lūst sausie zari, plok pie zemes krūmāji, jaunā zāle; tikai zeme stāv nekustīga un nopietna.
Izmircis lietū un nobridies ceļa dubļiem, smagi pār Jaunzemu mājas slieksni pārkāpj Ušuru vaļenieks Pēteris Vīcups. Viņam nav bijis laika ceļā paslēpties zem kāda kuplāka koka vai ielīst kādā pļavas pūnītī, pagaidīt lietu pārejam un tad atnākt Jaunzemos sausam.
Saimes istabā neviena nav. Vīcups smagi nodauza pastalotās kājas uz klona un pieklauvē pie dibensdurvīm, kas ved uz gala kambariem.
– Jā, – tikko dzirdami atskan Jaunzemu saimnieces Edes balss.
Vīcups ieiet kambarī.
Pie mazās Ērikas gultiņas lazdu spiņu krēslos sakņupušas šņukst saimniece un Austra.
