Dzirkstele.lv
Pirmo reizi Varakļānu vārds dokumentos minēts 1483.gadā kā Livonijas ordeņa mestra Bernta fon der Borha dzimtai piederošs zemes īpašums. Varakļānu novada muzejs atrodas muižas pilī, kas celta no 1783. līdz 1789.gadam klasicisma stilā, to projektējis itāļu izcelsmes arhitekts Vinčenco Macoti. Pēc viņa projekta veidots arī blakus esošais romantisko ainavu stila parks, kas uzskatāms par tāda veida vecāko parku Latvijā. Lielākais muzeja lepnums ir jaunā modernizētā ekspozīcija “Senās godības atspulgs laikmetu griežos”.
Vietējais gids stāsta, ka savulaik ēkā bijušas 27 istabas, kuras tika apsildītas ar 60 podiņu krāsnīm. Bijis arī tornis, kura vairs nav. Nav zināms, kādos apstākļos tas gājis bojā. No ārpuses ēku rotā grāfa devīze latīņu valodā, kas tulkojumā nozīmē – tikuma vadīti, dieva labvēlībā, laimei līdzejot. Oriģināli fasāde bijusi olu dzeltenā krāsā. Izrādās, grāfa laikā galvenā ieeja bijusi ēkas otrā pusē, kur slejas kolonnas. Un vēl pils arhitektūra īpatnēja ar to, ka tai ir divi iekšpagalmi, kas Latvijā nav raksturīgi.
Pils īpašnieks Jans Mihaels Borhs bija ļoti interesanta un daudzpusīga personība, jo viņu zināja kā literātu, ceļotāju, politiķi, dabaszinātnieku, bija saistīts ar militāro jomu. Viņu ļoti interesēja, kā darbojas vulkāni, kas reiz viņam maksājis gandrīz dzīvību – viņš gandrīz iekritis Etnas vulkāna krāterī. Viņu izglābis kučieris un suns. Viņš, protams, abiem par dzīvības glābšanu pateicies. Sunim tik tiešām parkā esot bijis uzcelts piemineklis. Arī kučieris ticis atalgots un no grāfa dāvanā saņēmis lielus, smagus zābakus, kas gan kučierim bijuši krietni par lielu, tāpēc kučieris pat ieguvis zīmīgu iesauku – Lielais Zābaks. Grāfs arī pats zīmējis. Šajā pilī grāfs pastāvīgi dzīvojis no 1791.gada, tad viņš vairs nebija saistīts ar politiku, armiju, rakstīja savas grāmatas. Grāfs savu sievu tik ļoti mīlēja, ka viņam nebija pieņemama doma par to, ka pēc viņa nāves sieva varētu vēlreiz precēties, tāpēc testamentā bijis punkts, ka tādā gadījumā viņa zaudēs visus savus īpašumus. Viņa sieva Eleonora nodzīvoja 20 gadus ilgāk par savu vīru un otrreiz neapprecējās.
No 1920. līdz 1961.gadam pilī darbojusies skola, abos pasaules karos bijuši kara hospitāļi un arī mantinieki daudz ko paņēmuši sev līdzi. Kā smejas gids, palicis tas, ko nevar aiznest, piemēram, dažas oriģinālās 18.gadsimta koka kāpnes.
Lielajā zālē, kur skolas laikā bijusi sporta zāle, pie sienas redzama milzīga glezna “Teiksmu zeme”, ko gleznojis zīmēšanas skolotājs Arvīds Gusārs 1938.gadā. Gleznai šobrīd ir nepieciešama restaurācija, bet problēma ir lielie gleznas izmēri.
Kādā zālē redzami pagaidām vienīgie četri jau restaurētie sienu fragmenti no 18.gadsimta ar Sicīlijas ainavām. Ir versijas, ka pats grāfs zīmējis skices. Gids stāsta, ka restaurējamu sienu un griestu gleznojumu pilī vēl ir daudz.
Ir arī iesvētīta kapela, kurā atrodas otra lielākā no muzeja gleznām “Svētā trīsvienība”, kas pilnībā restaurēta. Turpat redzama liela reliģiska satura grāmatu kolekcija.
Pils parkā atrodas Mīlestības akmens, par kuru ir dažādas versijas. Ir versija, ka tas bijis piemineklis arhitektam. Vēl kāds nostāsts vēsta, ka zem šī akmens dus grāfa meita Jadviga, kura parkā nelaimīgas mīlestības dēļ izdarījusi pašnāvību. Ja nu kāds stiprinieks jebkādā veidā akmeni varētu izkustināt, tad meita atdzīvotos. Esot bijuši divi mēģinājumi – pats velns mēģinājis un kāds muižnieks, kas meiteni mīlējis. Vēl ir versija, ka zem akmens grāfs paslēpis savu burvestību grāmatu. Stipriniekam šis akmens būtu jāsaplēš, bet, ja viņš to grāmatu paņemtu, pats par akmeni pārvērstos. Vēl stāsta, ka no akmens līdz pilij bijušas ejas.
– Pārsla Konrāde
