Tu redzi – ezera rāmums nomierina vēju, satver to un iemidzina. Kā sapņus. Tas ir mirklis starp mums. Tu brīnies. Nesaproti. Neko nesadedzini. Izvēle noteikti ir motivēta. Zinu, bet nepieņemu. Stūrgalvība mēģina nogalināt.
Tu redzi – ezera rāmums nomierina vēju, satver to un iemidzina. Kā sapņus. Tas ir mirklis starp mums. Tu brīnies. Nesaproti. Neko nesadedzini. Izvēle noteikti ir motivēta. Zinu, bet nepieņemu. Stūrgalvība mēģina nogalināt. Kur tālāk? Sevi nevar apmānīt.
Neviens no mums nav atkārtojams. Es joprojām dzirdu tavus smieklus. Tie skan. Pārvarēt sevi nav iespējams. Kas ir tas augstākais punkts, pēc kā tiecamies? Pieņemot spēles noteikumus, mēs par tiem toreiz nedomājām.
Pašā tālākajā dvēseles stūrī sāp. Realitāte. Tik uzmanīgi esmu gribējusi to apmānīt! Neizdošanās.
Triecu sapņus pret sirdi. Lai nav nekā. Uz nenoteiktu laiku. Pašiznīcība ir salda, pakļaujoša un neizbēgama.
Miljons nepiepildītu vēlēšanos dzīvo Visumā. Mums, to radītājiem, nekā nav žēl.
Mēs skumstam par vītušiem ziediem, cerot, ka vienmēr tā nebūs, ka nākamreiz tos saudzēsim, jo ziedēšana ir nenovēršama. Mēs to sagaidīsim. Vēloties, lai nekas nebeidzas. Zinu.
Jana
