Klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars: Baltijā ir jādomā par enerģijas ražošanas bāzes jaudu nodrošināšanu (saruna)

Jaunais klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (JV) intervijā aģentūrai LETA saka, ka Baltijā ir jādomā par enerģijas ražošanas bāzes jaudu nodrošināšanu.

Kā sokas ar Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) veidošanu? Piemēram, kad tiksiet pie pastāvīgām telpām? Vai arī tā paliks, ka viens departaments atrodas vienā ēkā, cits – citā?

Mūsu mērķis tomēr ir veidot kopēju atrašanās vietu visiem kolēģiem – gan atbildīgajiem par enerģētikas jomu, gan par klimata jomu. Tomēr minēt konkrētu vietu vēl negribētos, jo, kamēr mēs neesam pārvākušies, kaut kas var mainīties. Pašlaik runa ir par Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ēku Maskavas ielā, kurā ir iespēja un vieta darbu organizēt kopā.

Ņemot vērā zināmu pārejas posmu un to, ka tiek veidota jauna politikas ministrija, galapunkts šai reorganizācijai ir jaunā budžeta apstiprināšana. Tas zināmā mērā visu saliktu pa plauktiņiem, jo pagaidām kolēģi ir pārcelti uz KEM, bet formāli aizvien atrodas citu ministriju sistēmā. Jaunā budžeta apstiprināšana ir tas punkts, kad notiek pilnīga reorganizācijas pabeigšana. Vienlaikus tiek piedāvāts jauns redzējums atbalsta funkcijām, piemēram, grāmatvedībai, saimnieciskajai daļai, juridiskajam atbalstam. Mēs esam un arī domājam palikt ļoti kompakta ministrija, kurai atsevišķas atbalsta funkcijas sniedz esošās ministrijas, mūsu gadījumā tā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).

Vai ir skaidrs, cik liels būs KEM budžets?

To es vēl precīzi nevaru pateikt. Mēs runājam par divām eksistējošām ministrijām – Ekonomikas un VARAM -, no kurām tiek nodalīti departamenti enerģētikas un klimata jomā, un apvienoti KEM. Tas nozīmē, ka šajās ministrijās budžets savukārt samazinās. Pašlaik notiek darbs pie 2023.gada budžeta. Kā budžeta līdzekļi pārdalās, kļūs skaidrāks tā pieņemšanas gaitā.

Gan Saeimā, lemjot par KEM izveidi, gan daudzu ekspertu diskusijās nebija viennozīmīga atbalsta tam, ka tiek sadalīti klimata un vides jautājumi – klimata politikas veidošana nonāk KEM, bet vides politika paliek VARAM. Jūs redzat, ka tas tā var palikt, vai arī ar laiku vajadzētu domāt arī par vides atbildības jomas pievienošanu KEM?

Sākotnēji tik tiešām, apspriežot šo jautājumu, bija viedoklis un redzējums, ka vides un dabas aizsardzības jautājumiem ir jābūt vienotiem ar klimata jautājumiem. Šobrīd mūsu pārziņā ir divas politikas – enerģētika un klimats, savukārt dabas aizsardzība un vides monitorings ir kolēģu no VARAM atbildības joma. Teorētiski tas tā var būt, ņemot vērā, ka dabas aizsardzība un dzīvotņu saglabāšana ir tikai viena daļa no klimata politikas. Attiecībā uz klimata politiku situācija ir tāda, ka tas skar gandrīz visas nozares, un tajā ziņā mēs esam ļoti horizontāla ministrija. Ja mēs runājam par siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešiem, tad tos teju vienādā apjomā rada trīs tautsaimniecības nozares – enerģētika, transports un lauksaimniecība. Pēc tam nāk atkritumi un daudzas citas lietas. Līdz ar to jautājums ir par normatīvu politikas veidošanu un spēju to saskaņot ar citām nozarēm, tostarp politiskā līmenī. Teiksim tā, tas nekad nav bijis viegli un arī nebūs viegli, jo katra nozare, protams, aizstāv iesaistītos spēlētājus. Savukārt klimata nozare atgādina par to, kā mēs turpmāk dzīvosim, un par to, ka globālie izaicinājumi ir kopīgi.

Ir taisnība, ka no vienas pašas Latvijas globālā mērogā klimata pārmaiņu novēršanas jomā nav atkarīgs daudz, šis darbs var notikt tikai kopā, un ikviena klimata pārmaiņu novēršanas vienošanos dalībnieka uzdevums ir strādāt, lai šos mērķus sasniegtu. Es domāju, ka klimata skeptiķu apjoms kopējā diskusijā nu jau ir mazinājies būtiski, jo pašlaik mēs katrs empīriski sākam saprast situācijas nopietnību. Pirms gadiem 10 daudziem šķita, ka mēs runājam par abstraktām lietām. Nu tāda ir cilvēka daba! Tagad mēs redzam, ka plūdi pēkšņi notiek rudenī, kas pirms kāda laika būtu kaut kas grūti iedomājams. Nesenais Jēkabpils gadījums parāda, ka plūdu riski jau tiek izstiepti visas sezonas garumā, nevis ir tikai pavasara palu laikā. Tas maina ļoti daudz ko gan infrastruktūras attīstības jomā, gan nepieciešamo ieguldījumu jomā, un tas attiecas un ietekmē mūs visus.

Kādu jūs redzat sadarbību kaut vai šīs valdības ietvaros? Nesen intervējām jūsu kolēģi zemkopības ministru, kurš teica: “Es neesmu klimata reliģijas piekritējs.”

Mums ir kopējās apņemšanās Eiropas Savienības līmenī, kam Latvija ir piekritusi. Birokrātiski mēs runājam par kādiem konkrētiem skaitļiem, procentiem, līmeņiem, kas cilvēkus maz interesē. Taču mums visiem ir jāapzinās, ka mēs esam šajā globālajā procesā jau iekšā, un tas ar katru brīdi mūs ietekmē arvien vairāk. Ja runājam tieši par zemkopības nozari, tad man bija saruna ar lauksaimniekiem, kuri ir tiešām lielu uzņēmumu pārstāvji, un viņi jau šobrīd domā, kā pielāgoties un veidot savus ražošanas procesus tieši zaļā kursa ietvaros, jo tam ir ne tikai altruistiski pamudinājumi, tam ir pamudinājumi arī saistībā ar naudas lietām. Šobrīd finanšu sektors faktiski ir avangardā un, piemēram, kredītu izsniegšana lielā mērā tiek vērtēta no viedokļa, vai attiecīgais uzņēmējdarbības process ir atzīstams par zaļu. Mēs varam to nepieņemt, bet es gribu teikt, ka eksistē realitāte un tas būs arvien jūtamāks. Piemēram, mums ir jārēķinās arī ar to, ka Eiropas Savienībā nevarēs ievest preces, kuras tostarp neatbildīs arī klimata pārmaiņu novēršanas prasībām. Mēs zināmā mērā atgriežamies pie cita veida izpratnes par lietām. Tas notiek, un tas notiks arvien straujāk.

Tomēr, kā, piemēram, ar atkritumu apsaimniekošanas politiku? Tā paliek VARAM pārziņā, bet vai kā nozīmīgai aprites ekonomikas sastāvdaļai tai tomēr nebūtu jābūt KEM pārziņā?

Jā, ja mēs runājam par SEG emisijām, tad atkritumi rada aptuveni 5%, kas ir būtisks apjoms. Mēs šobrīd saskaramies ar atkritumu noglabāšanas problemātiku, tostarp ar atkritumu pārstrādes problemātiku, kur ir risinājumi. Mūsu pārziņā ir SEG emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, un katra no nozarēm, tostarp atkritumu nozare, būs iesaistīta šajā sistēmā. Proti, ja šobrīd mēs pārsvarā runājam par enerģētiku, kurā notiek SEG emisiju kvotu pirkšana un pārdošana, tad nākotnē šī sistēma tiks paplašināta arī uz citām nozarēm. Visu izšķirs tas, vai saimniekot ārpus zaļā kursa ietvariem vispār ir izdevīgi un iespējami, ekonomiski pamatoti. Šādas kvotu sistēmas uzliek par pienākumu pirkt kvotas pie noteikta uzņēmējdarbības veida, kurš neatbilst kopējam kursam. Tas ir instruments, kurš šo situāciju vienā vai otrā nozarē padara zaļu. Tas ir jautājums par instrumentu izvēli, kurš attiecas uz daudzām nozarēm, tostarp atkritumu saimniecību.

Ja pievēršamies enerģētikas jautājumiem, tad kas šobrīd notiek ar “Sadales tīkla” (ST) un “Augstsprieguma tīkla” (AST) tarifiem?

Šonedēļ (intervija publicēta 24.janvārī – red.) valdībā tiks skatīts ziņojums par veidiem, kā mēs šo drastisko palielinājumu, kas tika pieteikts novembrī, samazinām. Mūsu ministrijas priekšlikums ir šo pieauguma lēcienu summāri samazināt uz pusi.

Jautājums ir diezgan specifisks, jo mēs jau parasti skatāmies uz to tarifu, kuru ikdienā lietojam, bet faktiski tas viss ir jāvērtē divās daļās. Ir summārais pieaugums, un pašlaik ir skaidrs, ka ir instrumenti, kā to var samazināt uz pusi. Un ir tarifa struktūra, par kuru ir jādomā pēc tam, kad ir noticis šis samazinājums. Par pirmo daļu priekšlikums ir, ka mēs pirmām kārtām to darām, sauksim to – grāmatvediski -, lai gan faktiski tas ir diezgan komplicēti par regulatīvo rēķinu, kuru mēs neņemam vērā vai norakstām abos uzņēmumos par iepriekšējiem periodiem, lai gan teorētiski tas būtu jāiekļauj jaunajā tarifā. Otra daļa ir saistīta ar finanšu subsīdiju abiem uzņēmumiem tarifa korekcijai periodā no 1.jūlija līdz 31.decembrim. Korekcijas robežlielums ir, ka elektrībai, kas ir nepieciešama AST un ST, būtu jāmaksā 160 eiro par megavatstundu. Novembra tarifā enerģijas cena, kas tika ierēķināta nākotnes periodam, bija pie 280-300 eiro par megavatstundu. Tas, protams, izsauca šo lielo kāpumu. Ja mēs šo cenu nerēķinām pie 300, bet pie 160 eiro, tad mēs iegūstam samazinājumu.

Te atkal ir divi izaicinājumi. Pirmkārt, ir jāpanāk saimnieciski izdevīgākie darījumi attiecībā uz elektroenerģijas iegādi gan AST, gan ST. Pašlaik ir teorētiska iespēja, ka var slēgt līgumus arī par 160 vai pat zem 160 eiro cenas, bet tad, protams, ir vairāki riski, kas ir jāizvērtē pašiem uzņēmumiem. Otrs – finansējums, kas nāk no valdības puses attiecībā uz tarifa amortizāciju, ir izmantojams tieši tam, lai tarifs ļautu mums uzturēt konkurētspēju, pirmkārt, Baltijas ietvaros. Ir, protams, runa arī par mājsaimniecībām, bet te ir virkne piebilžu. Kā mums līdz šim veidojās sadales tarifs? Lielāko daļu veidoja maksa par piegādāto elektrības apjomu, un fiksētā tarifa daļa veidoja vidēji 30%. Novembrī piedāvātajā tarifa projektā fiksētā daļa bija vidēji 60%. Tagad mēs runājam par to, ka fiksētā tarifa daļa ir 50%.

Kopumā mums ir septiņas tipiskās elektrības lietotāju grupas, kurās situācija atšķiras. Ir, piemēram, ēkas, kuras netiek apdzīvotas visu gadu, bet kurām ir trīs fāžu elektrības pieslēgums un 32 ampēru jauda. Savukārt ST, neraugoties uz to, ka patēriņš šādās ēkās parasti ir tikai vasaras mēnešos, šis pieslēgums ir jānodrošina visu laiku. Arī uzņēmumu pusē ir uzņēmumi ar nelielu elektroenerģijas patēriņu un ir tā saucamie energoietilpīgie uzņēmumi. Tajā daļā, kur runa ir par lieliem enerģijas patēriņiem, Latvijas situācija bija konkurētspējīga arī ar novembrī piedāvātajiem tarifiem. Tādēļ konkurētspējas jautājums ir svarīgs tieši mazo un vidējo uzņēmumu kontekstā, un mūsu priekšlikums ir svarīgs tieši salīdzinājumā ar Baltiju.

Tādēļ darbs ir pietiekami komplicēts, bet otrdien es ceru uz virzību un valdības akceptu jau pavisam konkrētu normatīvo aktu izstrādei, lai mēs ieviestu šo koriģējošo pasākumu.

Iepriekš bija plānots ka AST tarifi varētu stāties spēkā martā. Tagad tas varētu būt jūlijs?

Mēs runājam par AST un ST tarifu stāšanos spēkā vienlaicīgi no 1.jūlija. Tas ir svarīgi, jo ST lielu daļu pakalpojumu pērk no AST, un tādēļ tam būtu jābūt vienlaicīgi un saskaņoti.

Ko jūs konkrētāk domājat ar to, ka tarifa samazinājums var tikt panākts grāmatvediski?

Regulatīvais rēķins šajā gadījumā ir par iepriekš neiegūtās peļņas norakstīšanu.

Proti, zaudējumu norakstīšanu?

Jā. Objektīvais rādītājs ir elektroenerģijas cena. Tā ir realitāte, no kuras mēs nevaram izvairīties, jo elektroenerģija abiem uzņēmumiem ir jāiepērk, lai balansētu tīklus. Tas veido 70% un vairāk no tarifu kāpuma. Kā jau minēju, tad ierosinātais cenas robežlielums ir 160 eiro, un tas arī būtu kritērijs, pie kura jānosaka tarifs. Vai šī cena tāda būs realitātē, redzēt varēs tikai pēc kāda laika. Valdības uzdevums šajā gadījumā ir slāpēt šo drastisko tarifu pieaugumu.

Būtisks jautājums, par ko diskusija notika jau rudenī, ir tarifs, ko maksā elektroenerģijas ražotāji, nododot to tīklā. Šis pieaugums novembrī bija aptuveni piecas reizes, kas izraisīja nozares sašutumu. Te ir jautājums par atjaunojamo energoresursu pielietojumu. Mēs pašlaik esam laikā, kad ir saules parku, vēja parku attīstības posms. Tādēļ, ņemot vērā mūsu negatīvo enerģijas bilances saldo, stratēģiski ir pareizi, ka mēs veicinām elektrības ražošanas apjomu palielināšanos. To, protams, neveicina tas, ka pieslēguma tarifs ir augsts.

Vienlaikus ST pērn strādāja ar daudzos miljonos mērāmiem zaudējumiem. Ja jūs sakāt, ka šo zaudējumu segšana netiek iekļauta tarifā, tad kādam tie vienalga būs jāsedz. Šajā gadījumā tas būs “Latvenergo” kā ST īpašnieks?

Tas ir ļoti labs jautājums, kurš pie šāda veida korekcijām ir jāuzdod. Visas šīs sistēmas prasa uzturēšanas naudu. Vēl jo vairāk – tās prasa naudu attīstībai, it īpaši ņemot vērā mūsu ambiciozos plānus, piemēram, atkrastes vēja parku veidošanā un citām lietām. Ir instrumenti, kas zināmā mērā var aizstāt šīs investīcijas – Eiropas Savienības “RePowerEU” programma, Eiropas atveseļošanās fonda instrumenti. Šobrīd 123 miljoni eiro ir paredzēti tieši tīklu kapacitātes stiprināšanai un tiek novirzīti mūsu sadales un pārvades uzņēmumu turpmākai attīstībai un gatavībai atsaukties pieprasījumam, kas būs tikai kāpjošs.

Šajā gadījumā “Latvenergo” nesedz šos zaudējumus. Te gan ir viena cita nianse. Mums bieži vien sabiedrībā ir diskusija par “Latvenergo” peļņu, bet mēs mēdzam piemirst, ka tā veido būtisku valsts pamatbudžeta daļu. Tas arī ir avots korekcijas pasākumiem, kuri ir nepieciešami situācijas stabilizēšanai.

Ja esam nonākuši līdz “Latvenergo” peļņai, tad pašlaik trīs gadu budžeta plānošanas periodā ir paredzēts, ka lauvas tiesa no tās nonāk valsts budžetā. Vienlaikus “Latvenergo” būs jāfinansē ļoti apjomīgi atjaunojamās enerģijas ražošanas projekti, un uzņēmums ir paudis, ka gribētu, lai dividendēs turpmāk tiek izņemts daudz mazāks peļņas apjoms. Kā jūs uz to skatāties?

Tas ir jautājums, kas prasa detalizāciju. Ir skaidrs tas, ka gan “Latvenergo”, gan “Latvijas valsts mežiem”, kuri ir kredītspējīgi uzņēmumi ar lielu apgrozījumu un spēju realizēt projektus, tas prasīs finansējumu. Jā, tā ir taisnība. Vienlaikus jāuzsver, ka mēs, protams, runājām par ekonomiski pamatotām investīcijām. Ņemot vērā tendences, šo projektu attīstība ir nepieciešama ātra un pietiekami lielā apjomā. Vienlaikus tas paģērē, ka mēs apzināmies arī finansiālos riskus šāda veida investīcijām. Šobrīd viss tirgus ir optimistisks, jo mēs runājam par elektroenerģijas cenu, kas nosacīti ļauj atmaksāties teju jebkuram projektam. Taču ir jāapzinās, kāda ir attīstība un kāda turpmāk ir teorētiskā iespējamā elektroenerģijas cena vienam vai otram projektam, kas ļautu to ekonomiski pamatot.

Tajā pašā laikā vēja parku potenciāls pie mums ir liels un mums aizvien ir negatīvs saldo elektroenerģijas ražošanā. Arī tas rada spiedienu uz elektrības tirgus cenu. Mēs strādājam kopējā elektrības biržā “Nord Pool” un mēs bieži vien esam dārgākie. Tas ir saistīts ar virkni faktoru. Viens no tiem, protams, ir arī tas, ka pieslēgumu tīklu esamība mūsu reģionam kopumā vēl aizvien ir nepietiekama. No Krievijas Baltijā ienāk 11 elektrolīnijas, no Eiropas – divas, divarpus. Tādēļ vitāli svarīgi ir arī attīstīt tīklus, un vitāli svarīgi tas ir arī nākotnes elektroenerģijas eksportam, kas radīsies līdz ar atjaunojamo energoresursu ražošanas attīstību. Arī tas prasīs investīcijas.

Protams, jo vairāk mēs ražosim pie sevis, jo spiediens uz elektroenerģijas cenu tieši mūsu reģionā mazināsies. Pašlaik lielās cenu amplitūdas ir saistītas tieši ar to, ka ražošanas jaudas “Nord Pool” darbības zonā ir sadalītas nevienmērīgi. Eiropas Savienība jau ir pieteikusi nepieciešamību pārskatīt “Nord Pool” darbību, ņemot vērā atsevišķus cenu pīķus, kas ir bijuši pavisam nesen, jo ir jāsaprot, cik tie ir bijuši pamatoti un kādi ir pretpasākumi tāda veida pīķu novēršanai.

Pirms vēlēšanām diskusijās izskanēja, ka vajag atslēgties no “Nord Pool”, visu ražot pašiem, jo mums taču ir Daugavas HES kaskāde, un es joprojām to visu dzirdu. Nu… Ir jāsaprot, ka elektroenerģija tiek patērēta viļņveidīgi – naktīs ļoti maz, tad pīķis ir no rītiem, kad cilvēki pamostas un sāk lietot visas elektroiekārtas utt. Tādēļ jautājums vienmēr ir, kā nodrošināt nepieciešamo slodzi elektrotīklos. Mēs taču zinām, ka arī Padomju Savienībā eksistēja tāda pati kopēja sistēma, kura tika balansēta. Protams, tad bija cits jautājums par cenu veidošanos, jo tā bija plānveida ekonomika. Taču sistēma tāpat tika balansēta, tā nebija noslēgta.

Ja turpinām par jaunām elektrības ražošanas jaudām, tad projekti ir diezgan ambiciozi. No jūsu teiktā es noprotu, ka jūs tā īsti nevarat solīt, ka “Latvenergo” varēs saglābāt lielāko daļu peļņas un izmantot to investīcijām. Kā ir ar citām finansējuma piesaistes iespējām? Piemēram, ar daudz apspriesto, bet dažu politisko spēku regulāri “norakto” ideju par to, ka daļu no valsts uzņēmumu – piemēram, “Latvenergo” – akcijām varētu kotēt biržā un attiecīgi piesaistīt finansējumu kapitāla tirgū?

Es personīgi esmu par to. Pilnīgi pareizi – mums ir runa par līdzekļu piesaisti turpmākai attīstībai. Vēl vairāk – tas, ka no biržas nav jābaidās, ir vēl viens aspekts, jo runa ir par darbības caurskatāmību. Biržas uzņēmumi atrodas zem ekonomiskās lupas, jo to darba analīzē iesaistās finanšu sektors, kredītreitingu aģentūras, investori. Es tikai vēl un vēl varu atkārtot, ka runa nav par privatizāciju, runa ir par daļas akciju kotēšanu biržā un kapitāla piesaisti brīvā fondu tirgū.

Enerģētikā mēs runājam par lieliem valsts uzņēmumiem katrā valstī – “Vattenfall”, “Enefit”, “Ignitis”. Bieži vien viņi sevi pie mums prezentē kā privātus investorus, bet mēs runājam par lieliem, vēsturiskiem, tradicionāliem enerģētikas uzņēmumiem, kuriem valsts līdzdalība ir būtiska. Tā nav vienkārša nozare, jo tā ir regulēta, tai ir stratēģiska nozīme, un tas ir tautsaimniecībai būtisks virziens. Protams, ka šādu valsts kapitālsabiedrību iesaiste enerģētikā ir svarīga un bieži vien sensitīva, taču mēs runājam par to, ka atsevišķos gadījumos arī privātā sektora dalība būtu vajadzīga. Mums būtu svarīgi, lai tas nenotiek tikai caur tīkla jaudu rezervācijām, kā tas, piemēram, bija redzams iepriekšējos divos gados, kad saules parku attīstītāji bija rezervējuši tik daudz, ka vairs nav jaudas, ko piešķirt kādam, kas kaut ko jau dara reāli.

Iepriekš tika minēts, ka AST no Finanšu ministrijas varētu pārceļot KEM pārraudzībā.

Jā, un tas ir loģiski.

Kad tas varētu notikt?

Tas varētu notikt šajā pusgadā, ņemot vērā organizatoriskos jautājumus. Man gan arī jāsaka, ka, kad ir tāda kārtīga krīze, tad tas, kas kam ir pakļauts, nespēlē nekādu lomu, jo visi tāpat sēž pie viena galda.

Iepriekš tika arī izvirzīts jautājums, kura valdījumā vajadzētu atrasties “Latvenergo” un arī “Latvenergo” koncernā esošā ST kapitāldaļām. Kāds ir jūsu viedoklis?

Strukturāli, protams, sadales tīklu atrašanās atsevišķā pārvaldībā ir vēlama, jo gan sadale, gan pārvade ir enerģētikas politikas stūrakmens. Mēs tieši ar to šobrīd nodarbojamies, piemēram, tarifu jautājumā. Tomēr mums ir jārēķinās, ka process nevar būt ātrs, ņemot vērā, ka mēs pašlaik runājam par “Latvenergo” koncerna sastāvdaļu. Tādēļ, ja es šobrīd jums apgalvotu, ka tas notiks konkrētā periodā… Es to nevaru.

Taču tas nozīmē, ka valdība lems par to, ka ST būtu nodalāms no “Latvenergo” koncerna?

Tas ir viens no jautājumiem, kurš prasa padziļinātu izpēti un iespējamas atdalīšanas ietekmes izvērtējumu gan uz “Latvenergo”, gan uz valsts tautsaimniecību. Kolēģi Igaunijā, kur ir līdzīga struktūra, ir paziņojuši, ka viņi līdz 2024.gadam uz to ies. Arī Zviedrijā ir situācija, kad ražotājs pārvalda sadales uzņēmumu. Līdz ar to arī nevarētu teikt, ka situācija ir viennozīmīga, bet, protams, strukturāli ir pareizi, ka mēs ražošanu nodalām no sadales, jo sadale vairs neapkalpo vienu ražotāju, bet mēs runājam par brīvo tirgu. Taču es vēlreiz uzsvēršu, ka to nevar izdarīt ātri.

Ja pārejam pie gāzes tirgus, tad šajā nozarē svarīgākais jautājums ir par Skultes termināli. Joprojām to uzskatāt par atbalstāmu projektu vai kaut kas mainās?

Vispirms Skultes terminālis ir jautājums, kuru risināt valdībai ir uzdevusi Saeima, pieņemot likumu un norādot, ka terminālim jābūt gatavam 2024.gada septembrī.

Protams, situācija gāzes tirgū mainās dinamiski un arī tīklu pieejamība gāzes transportēšanai pašlaik atrodas izmaiņu procesā. Tas viss mainās un attīstās.

Jā, tā ir taisnība, ka mums Klaipēdas terminālī ir nodrošinātas jaudas – 6 teravatstundas gadā uz 10 gadiem -, un tas šobrīd ir galvenais sašķidrinātās dabasgāzes transportēšanas punkts. Te gan ir jāatceras, ka nemaz nebija viegli iegūt šo iespēju transportēt gāzi. Lielā mēra šī iespēja tika rasta politiskās līderības aspektā – proti, nevis ar ekonomiskiem argumentiem, bet sauksim to par godīgu un asu starptautisku diskusiju, kuras rezultātā tas tika panākts. Ja mums nebūtu šobrīd šīs jaudas, tad situācija būtu kritiska. Tagad gan ir arī Inko terminālis Somijā, kurš jau sāk darbu, un gāzesvada “Baltic Connector” savienojums, un mēs nosacīti varam teikt, ka mums ir divas gāzes caurules, viena no dienvidiem un otra no ziemeļiem.

Tagad mēs kaut kādā mērā, ņemot vērā gāzes cenu kritumu un piegāžu iespējamību, esam atslābuši. Taču būs nākamā krīze, un tad var izrādīties, ka mēs atkal atrodamies tajā pašā punktā. Es varu piekrist, ka Skultes terminālis ir lielā mērā kā pretgaisa aizsardzības sistēma. Mēs to pērkam par lielu naudu, bet nezinām, vai šaus.

Pašlaik no potenciālajiem termināļa attīstītājiem ir iesniegts priekšlikums par turpmāko sadarbību, paredzot zināma veida garantijas, kuras valdība izskatīs un sniegs redzējumu, vai tās ir pieņemamas. Jebkurā gadījumā mums šobrīd ir situācija, ka ir Saeimas uzdevums, un jautājums par Skultes termināļa attīstības vai izveides veidu būs tuvākā laika jautājums, ņemot vērā termiņu.

Pirmais jautājums ir saistīts ar teorētisku privātās investīcijas darbu. Otrais ir saistīts arī ar iespējamo Skultes termināļa izveidi jau valsts kapitālsabiedrību ietvarā. Abi jautājumi būs izskatāmi.

Ko jūs pats par to domājat kā par šo jautājumu atbildīgais ministrs?

Mēs sniegsim ziņojumu un ceram saņemt no valdības rīkojumu detalizēti izvērtēt priekšlikumus un noteikt, kādas ir sekas vienas vai otras iespējamās garantijas sniegšanai, lai mēs varētu pieņemt gala lēmumu, domājams, jau februārī.

Jebkurā gadījumā, cik liela ir iespēja, ka terminālis tiešām ir jau 2024.gada septembrī?

Mēs pildīsim Saeimas lēmumu. Ja būs objektīvi šķēršļi, tad mēs par to atsevišķi ziņosim.

Līdz šim visbiežāk termināļa projektu īstenotāji ir runājuši par garantijām, ka noteikts gāzes apjoms tiek iegādāts caur termināli. Tātad pašlaik ir parādījušās jaunas variācijas?

Teiksim tā – mēs esam saņēmuši pietiekami detalizētu piedāvājumu, kurš ir jāizskata un jāizanalizē, lai mēs apzinātos sekas gan tautsaimniecībā, gan, iespējams, budžetā, un pavisam caurredzami un godīgi tās izdiskutētu.

Uzsvēršu vēlreiz – paša termināļa esamība ir mūsu drošības jautājums piegāžu aspektā. Tas ir saistīts ar to, ka mūsu pamata elektrības ražošana vēl relatīvi garu periodu – vismaz 10 gadu griezumā – darbojas ar gāzi un mums nav šobrīd alternatīvas šo pamata ražošanas jaudu nomaiņai, kas, piemēram, būtu atomelektrostacija. Lai cik mīļi man būtu atjaunojamie energoresursi, bet mēs apzināmies, ka tie ir ļoti mainīgi un ietekmējami no ārējiem apstākļiem. Līdz ar to pamatslodzes problemātika enerģētikā ir galvenā problemātika. No šī viedokļa, protams, gāzes piegādes punktu daudzums ir izšķirošs un mūsu reģionā absolūti vēlams neatkarīgi no tā, ka šobrīd mēs runājam par diviem Somijā un Lietuvā esošajiem termināļiem. Šobrīd Klaipēda strādā ar simtprocentīgu jaudu, kas ir pilnībā rezervēta, Inko tikai sāk darbu.

Tomēr arī Klaipēda runā par jaudas palielināšanu. Vēl Igaunijā ir gatavs Paldisku terminālis, kuram gan vēl nav iegādāts regazifikācijas kuģis. Ja top arī Skulte, vai mēs pēc zināma laika nenonākam situācijā, ka Somijas-Baltijas reģionā termināļu jauda ir lielāka nekā gāzes patēriņš?

Tas ir leģitīms jautājums, un tas ir tieši šīs turpmākās analīzes jautājums, lai šo lēmumu pieņemtu.

Ja mēs pievēršamies elektrības ražošanas bāzes jaudām, tad tās Baltijā pašlaik trūkst. Ir izskanējusi ideja par mazajām modulārajām atomstacijām, un šo jautājumu pašlaik pēta Igaunijā. Ir izskanējusi ideja, ka Latvijā ir jāceļ vēl viena termoelektrocentrāle (TEC). Kādos termiņos jūs gribat pētīt un pieņemt lēmumu par bāzes jaudu palielināšanu?

Ja mēs skatāmies tikai uz Latviju, tad mums bāzes jaudas ir. Taču runa ir par visu reģionu. Bāzes jauda Lietuvā bija Visaginas atomstacija. Igaunijā tas ir degslāneklis, kuru pašlaik izmanto tikai tādēļ, ka ir energokrīze, bet šīm iekārtām arī ir darbības termiņš, un vienā brīdī tas vienkārši beigsies un neko atjaunot tur nevar. Latvijā vēsturiski jaudu nodrošināja Daugavas HES kaskāde, bet faktiski mums drošība par bāzes jaudām radās, kad tika uzbūvēts TEC-2. Tas mums dod drošību arī gadījumā, ja notiek tūlītēja desinhronizācija ar BRELL (Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas energosistēmas) tīklu. Tomēr mēs esam vienotā energoapgādes reģionā, un fakts ir tāds, ka Lietuvā bāzes ražošanas jaudas pēc Visaginas slēgšanas ir mīnus 70%. Tādēļ elektrības ražošanas sistēma Baltijā kopumā ir nepietiekama no jaudu viedokļa. Arī, ja mēs atgriežamies pie atomelektrostacijas, tad šeit ir jautājums par atomstacijas iespējamo vietu kopējā Baltijas tirgū vai pat Ziemeļeiropas tirgū. Turklāt mēs saprotam, ka runa ir par vairāk nekā 10 gadiem, kuru laikā vispār var nonākt līdz šim risinājumam. Risinājumi var būt dažādi. Tostarp arī dalība vienā vai otrā starptautiskajā projektā var nodrošināt tirgus stabilitāti.

Nesenais sprādziens gāzesvadā Lietuvā pašlaik tiek izmeklēts kā tehnisks negadījums. Latvijā maģistrālie gāzesvadi arī ir būvēti aptuveni tajā pašā laikā. Vai mēs tagad pastiprināti veiksim pārbaudes, ņemot vērā Lietuvā notikušo?

Ir noteikta kārtība, kā tiek veikts gāzesvadu monitorings. Tas notiek pietiekami regulāri, lai novērtētu šuves.

Man ir bijusi iespēja runāt arī ar savu Lietuvas kolēģi, un mēs acīmredzami pašlaik nerunājam par šo sprādzienu kā sabotāžu, mēs runājam par strauju gāzes noplūdi šuvē, kurā ir radusies dzirksteļu reakcija, kas savukārt izraisīja tehnisko avāriju.

Mums ir dažādi tīkli. Ir tīkli, kuri ir izbūvēti, sākot no 60.gadiem, ir tīkli, kas ir izbūvēti līdz 1986.gadam, un ir tīkli, kas ir būvēti vēl 90.gados. Piemēram, tagad gāzes transportēšanas sakarā mēdz piesaukt Liepājas vārdu. Es uzreiz varu pateikt, ka šis gāzes vads nav piemērots gāzes transportēšanai.

Es varu apliecināt, ka pārbaudes tiek veiktas regulāri un tiek analizēti potenciālie riski.

No 15.februāra spēkā stājas Eiropas Savienības ieviestie gāzes cenu griesti. Vai un kā tas ietekmēs Latviju?

Jautājums ir, cik lielā mērā šī brīža gāzes cenas, kas mūs priecē, ietekmējis decembra Eiropas Savienības lēmums par cenu griestiem, jo šī diskusija bija ļoti karsta. Valstis, kurām ir daudz naudas un liela nepieciešamība pēc gāzes, nebūt nebija sajūsmā par 180 eiro griestiem par megavatu, jo domāja, ka gāzi nopirks jebkurā gadījumā. Savukārt pārsvarā bija valstis, uz kuru tautsaimniecību gāzes cenai ir ļoti būtiska ietekme. Beigās tika panākts lēmums par 180 eiro un arī ar virkni atrunu, kas ir saistītas ar situācijas monitorēšanu.

Gāzes griestu uzdevums ir novērst ļaunprātīgu Eiropas atstāšanu bezpalīdzības stāvoklī. Tas iepriekšējā periodā bija novērojams, un tirgus reaģēja uz pieprasījumu Eiropā un bažām par energoresursu pietiekamību ar to, ar ko parasti tirgus reaģē. Tad mēs arī saskārāmies ar tādām cenām, kas bija 400 eiro par megavatu. Uzdevums ir turpmāk novērst šādas spekulācijas. Tajā pašā laikā mums jāapzinās, ka šāds tirgus korekcijas mehānisms ir regulāri jāvētī, vai tas ir turpināms vai nē. Tā arī ir šīs vienošanās sastāvdaļa. Patiesības stunda būs starpsezonā, kad sāksies gāzes krātuvju piepildīšana. Ir arī bažas – piemēram, par Ķīnas ekonomikas atvēršanos un pieprasījumu pēc sašķidrinātās gāzes, kas ietekmē jau globālo situāciju.

Tomēr, ja gāzes cenas atkal uzlec augšā, vai būs atbalsts iedzīvotājiem?

Pašlaik atbalsta politika darbojas līdz 1.maijam. Tendence, kas ar elektrības un siltumenerģijas cenām notiks turpmāk, parādīsies tuvāko mēnešu laikā. Tādēļ, jā, atbalsta pasākumi var tikt turpināti. Taču ir jārunā par atbalsta sistēmu. Kopējais redzējums ir, ka atbalsta sistēmai ir jākļūst daudz mērķētākai gadījumā, ja mēs vēl aizvien sastopamies ar enerģētisko krīzi.

Baltijā ik pa laikam arī uzvirmo diskusijas par atslēgšanos no BRELL tīkla – lietuvieši saka, atslēdzamies ātrāk, igauņi, ka ir jāatslēdzas tad, kad tas tika plānots, Latvija publiski bieži izvēlas pozīciju paklusēt. Jūsuprāt, mums no BRELL tīkla būtu jāatslēdzas ātrāk?

Teiksim tā, mēs esam gatavi tām negatīvajām sekām, kuras var iestāties, ja mūs atslēdz no BRELL tīkla. Teikt, ka tā ir komfortabla situācija kopumā enerģētikas sistēmai, es nevaru, bet, protams, mēs apzināmies un esam gatavi šim scenārijam. Notiek plānveidīga investīciju piesaiste tieši augstsprieguma tīkliem, lai mēs būtu pilnībā gatavi tam, lai pēc plāna atslēgtos 2025.gadā. Šīs investīcijas turpinās un ir būtiskas investīcijas kondensatoru un bateriju sistēmās, lai mēs būtu gatavi. Protams, ka šī vēsturiskā saite ar BRELL rada būtiskus sarežģījumus enerģētikā.

LETA+