Dzirkstele.lv
Uz Jēkabpils novada Salas pagasta “Sīmaņiem” var doties garšu ceļojumā. Tur jums būs iespēja ne tikai garšīgi paēst, bet arī nobaudīt mājas alus rūpnīcā gatavoto Sēlijas alu. Ikdienā “Sīmaņos” sniedz ēdināšanas pakalpojumus, nodarbojas ar biškopību, augļkopību, audzē krūmmellenes. “Alus bija, ir un būs!” – ar tādu devīzi Armands Veide pēc Sēlijas un apkārtnes īpašajām receptēm, izmantojot tikai dabīgus un ekoloģiskus izejmateriālus, gatavo nefiltrētu pasterizētu alu. Jebkurš pašu ražojums ir pārsteigums un baudījums. Pat tad, ja neesi alus cienītājs, ir vērts nobaudīt, lai zinātu, kas tad jums negaršo vai pēkšņi iegaršojas.
Darītava nav liela. Saimnieks stāsta, ka alum ir pāris sastāvdaļas, kas ir svarīgas, piemēram, ūdens, iesals un apiņi, bet vēl ir ingredients, ko citi neatceras, taču tas ir ļoti svarīgs – pacietība. Tā ir tāda piedeva, kas ne tikai alus vārīšanas procesā, bet arī citur ir vajadzīga.
“Iesalu pērku Lietuvā, diemžēl Latvijas iesals man nepatīk. Ir vēl viens iesals – karamelizētais, kas ir mans mīļākais iesals. Trešais iesals ir melns, saucas – šokolāde,” stāsta Armands un dod visus iesalus pagaršot, lai mēs saprastu atšķirību. Pēc tam degustējam pašu alu.
Ir savas problēmas
A.Veide ražo “Viesītes gaišo”, “Jēkabpils tumšgaišo” un “Melno ozolu”. Pirmais ir tīrs, parasts, visvienkāršākais. Nav jābrīnās, ka pudelē apakšā ir nogulsnes. “Tas ir dabīgs alus, viņš nav ne pasterizēts, ne filtrēts. Viņš ir tāds, kā taisīja mūsu senči, kā mani senči taisīja alu. Šo alu var dzert, lai padzertos. Ļoti gaišs alus, viegls alus, taisīts no gaišā iesala. Jāsaka gan, ka šajā vietā alum no vietējā nav nekā, izņemot ūdeni. Visā pasaulē ir lielas problēmas ar apiņiem. Apiņu pietrūkst. Agrāk mēs taisījām alu, izmantojot mājas apiņus, šobrīd nevaram atļauties tādas lietas, jo daudzi cilvēki pagaršo, viņiem patīk un pēc mēneša viņi grib dzert tieši to pašu alu un lai garšo tieši tāpat. Ja es izmantošu mājas apiņus, es nekad nevarēšu uztaisīt identiski vienādu alu! Arī tagad, izmantojot Amerikas apiņus, nevar garantēt, ka pilnīgi vienāds alus būs,” skaidro A.Veide.
Viņš stāsta, ka gandrīz nekur vairs netiek izmantoti apiņu čiekuri, jo tie vadējas: gan rūgtums, gan smarža aiziet prom. Šobrīd pasaulē visvairāk izmanto granulētos apiņus. Var teikt, ka tas ir apiņu koncentrāts. Lai gan granulas maksā krietni dārgāk, to vajag mazāk un tās labāk glabājas.
“Klasiskais alus, ko mans vectēvs taisīja, saucas “Jēkabpils tumšgaišais”. Tas ir mazliet stiprāks. Šis ir mans favorīts. Vairāk klāt karamelizētais iesals, tāpēc ir arī mazliet cita smarža, mazliet cita garša. Tas, kas mājās tapa, vienmēr bija tāds. Agrāk to taisījām koka kubulos, šobrīd tā nenotiek. Es sāku taisīt ar rūpnieciskām iekārtām, jo higiēna ir ļoti svarīga lieta alus vārīšanā. Koka kubulu ir ļoti grūti uzturēt tīru, dezinficēt. Tas ir sarežģīti,” skaidro A.Veide.
Mazliet bagātināta graudu tēja
Viņš stāsta, ka bieži vien sievietes saka: oi, es vispār alu nedzeru! “Nu tās ir muļķības! Katram ir jāatrod savs alus! Un pienāks brīdis, ja jūs mēģināsiet. Ja jūs nemēģināsiet un vienkārši noliegsiet, ka alus nepatīk, jūs nekad savu alu neatradīsiet un nekad arī neatzīsiet, ka alus ir labs dzēriens. Tas ir vairāk vai mazāk mazliet bagātināta graudu tēja. Kas ar to graudu notiek? Mēs to iesala graudu saplacinām, liekam katlā vārīties, izvārām to, kas iznāk, un iznāk misa. Un misa ir pilnīgi bezalkoholisks dzēriens. Un tur jau ir pilnīgi vienalga: pa labi iesi – alu uztaisīsi, pa kreisi griezīsies – kvass sanāks. Bet kvass man nesanāk, to ir stipri grūtāk taisīt. Alu ir vienkārši – graudi, ūdens, garšvielas, raugu klāt – un stāvi un lūdz dievu, lai viņš rūgst,” stāsta A.Veide.
Lai izveidotos labs alus, ļoti daudz kas atkarīgs no rauga kvalitātes. “Alū raugs aug, dzīvo. Tas ir dzīvs organisms, kārtīga sēne. Tā ir galvenā sastāvdaļa, lai izveidotos foršs alus. Cukuru neizmantoju nemaz. Atkarībā no alus šķirnes un laika apstākļiem alus rūgst 7 līdz 12 dienas. Tad, kad alus ir izrūdzis, mēs viņu saucam par jēlalu, tas it kā ir gatavs – tēja ar grādiem iznāk. Bet bez tās dzirkstelītes iekšā, bez tām putām, tās gāzītes. Tad es viņu iepildu pudelēs. Un tad nāk klāt šis galvenais ingredients – pacietība. Tad tas trauks ir jānoliek mierā, lai alus saņemas. Tas iekšējais cukurs un rauga daļas noslēgtajā pudelē turpinās lēnām rūgt, tas raugs to cukuru ēd. Tā iekšā rodas dabīgā ogļskābā gāze,” procesu skaidro A.Veide.
Protams, degustācijas beigās seko visstiprākais alus – “Melnais ozols”. Ļoti daudziem ir nepareizs priekšstats par melnajiem aliem, ka tumšais alus visus gāž gar zemi. A.Veide uzsver, ka šis nav porteris, nav stiprinātais, nav cukurotais, bet ir baudāms alus ar citu garšu. Man kā alus nedzērājai, bet tikai pagaršotājai jāteic, ka man šis garšoja vislabāk.
– Pārsla Konrāde
