Tā ir sanācis, ka 75 gadus vecais Vikentijs Drozds, kas jau 46 gadus dzīvo Latvijā, kopš aprīļa ir uz ielas. Tā nevajadzēja notikt. Tas nav loģiski, ir nepamatoti, taču tā ir.
Tā ir sanācis, ka 75 gadus vecais Vikentijs Drozds, kas jau 46 gadus dzīvo Latvijā, kopš aprīļa ir uz ielas. Tā nevajadzēja notikt. Tas nav loģiski, ir nepamatoti, taču tā ir. Nomira sieviete, pie kuras viņš pilsētas dzīvoklī kā nepierakstīts un nedeklarēts īrnieks bija mitinājies desmit gadus. Jaunie dzīvokļa saimnieki večuku raidīja prom.
“Dzirkstele” jau rakstīja par šo situāciju, kas nav atrisināma. Bijušie kaimiņi, vietvara Vikentiju labāk redz ejam nekā nākam. Pilsētā pašvaldībai nav šim cilvēkam jāpiešķir dzīvoklis, likums to neparedz. Viņš ir pierakstīts pagastā, kaut faktiski jau desmit gadus dzīvojis pilsētā. Vīram ir trīs pieauguši bērni, kas apliecinājuši, ka neatsakās no atbildības par tēvu. Vīrietis negrib dzīvot pie bērniem un negrib arī meklēt pajumti pašvaldībā, kurā ir pierakstīts. Tur viņam agrāk piederēja māja, kas ir pārdota. Tagad viņam nekur nav jumta virs galvas. Viņš grib palikt pilsētā. Kādi ir viņa argumenti, kādas ir iespējas? Lai stāsta viņš pats…
Neesmu apvainojies ne uz vienu. Neesmu dusmīgs no dabas. Uz ko gan lai ļaunotos? Vecumdienas nav nekas iepriecinošs. Tas arī viss. Martā nomira sieviete, pie kuras kaktu īrēju desmit gadus. Aprīlī mani izlika uz ielas. Tagad nakšņoju uz ielas vai pie paziņām. Sveša sieviete nelaiķe man bija. Katja. Jekaterīna. Arī no Baltkrievijas, tāpat kā es. Kompanjons es viņai biju, nekas vairāk. Večiņai bija 80 gadu, bija viena, nevarēja staigāt. Biju īrnieks. Uz veikalu gāju. Viņa bija kara veterāne. Viņai medaļu bija tik daudz, ka visas krūtis ar tām varēja noklāt. Kad viņu apbērēja, visas medaļas ieliku zārkā līdzi. Pēc tam radi prasīja, lai tās atdodu. Es iebildu, lai ņem ārā no zārka, ja vajag. Bēres bija pieticīgas. Divu pensiju pietika. Apglabāju. 20 cilvēku pavadīja nelaiķi. Kafejnīcā pēc tam pasēdējām, pieminējām. Domāju, ka viņa man nevēlēja ļaunu. Vienkārši bija citus pierakstījusi savā dzīvoklī, es nemaz nezināju. Tas notika tolaik, kad viņa jau savas pēdējās dienas gulēja slimnīcā. Tie cilvēki bija apsolījuši, ka večiņu pēc nāves godam apbērēs.
Esmu Vikentijs pēc pases, bet visu mūžu mani par Viktoru sauc. Esmu baltkrievs. Un viss. Man ir jautājuši, vai uzskatu sevi par latvieti. Saku: “Nē, neesmu te dzimis. Esmu dzimis Baltkrievijā. Kā baltkrievs arī miršu. Tikai tā un ne citādāk.” Dzimu 1932.gada 7.jūlijā. Mammai Sofijai bijām trīs bērni. Savu mammu atceros mūždien darbā. Vienmēr miega badā dzīvoja – pusnaktī gāja gulēt, bet no rīta četros jau cēlās augšā. Man jau no septiņu gadu vecuma bija jāiet govis ganīt. Baltkrievijā ir mani radi, vecāki tur apglabāti. Aprīlī viesojos tur. Palikt Baltkrievijā negribēju. Tur viss sabrucis, veči vien ir laukos. Negribu nomaļā vietā. Tur nomirsi, neviens i nezinās. Cik tādu gadījumu nav bijis? Pastnieks pienes klāt pensiju, a cilvēks jau miris. Kad miris, nav ne jausmas. Un esmu arī pārāk ilgi jau Latvijā nodzīvojis. Te ir mana vieta.
Vispirms no mūsu dzimtas 1939.gadā uz Latviju darba meklējumos atbrauca mana tante. Viņa aicināja mani uz Latviju. Šurp atbraucu 1961.gadā, sākumā – ciemos pie tantes. Viņa aicināja uz lielsaimniecību. Tur nostrādāju desmit gadus. Strādāju fermā. Tur bija 100 govju. Mēsli bija jāmēž. Tas nebija viegli. Līdz ceļiem mēslos bridu strādādams. Pēc tam piecus gadus strādāju alus rūpnīcā. Strādāju dažādus citus darbus. Bez darba nedzīvoju. Strādāju līdz pašai pensijai. Mans brālis un māsa arī pārcēlās šurp, ir miruši. Guļ kapsētā te, Latvijā, līdzās manai sievai. Kapi pietur mani šai vietai.
Cietumā arī esmu bijis. Visur esmu bijis. Arī zirgā un zem zirga. Cietumā nonācu skandāla dēļ. Vēl precējies nebiju. Iedeva divus gadus, bet cietumā Daugavpilī sabiju tikai pusgadu, atlaida brīvībā. Dzīvē viss kas ir bijis. Saimniecību turēju – pa divām govīm, zirgus.
Man ir divi dēli un meita. Visi bērni dzimuši laulībā ar sievu Anfisu, kas ir mirusi pirms 12 gadiem. Taču pie bērniem iet dzīvot negribu. Negribu traucēt. Viņiem sava dzīve. Labāk palieku pie svešiem cilvēkiem. Pensija man ir pietiekami liela. Var samaksāt par dzīvokļa īri līdz 40 latiem un vēl paliktu pāri, par ko dzīvot. Sapirktu malku. Būtu silti. Ēdu maz. Ar sviestmaizi pietiek visai dienai. Es būtu gatavs par īri mēnesi uz priekšu maksāt, ka tikai tiktu pie istabas, kuru izīrē kārtīgi cilvēki, nevis dzērāji. Daudziem esmu taujājis pēc istabas. Nevaru atrast pajumti. Aizgāju uz veco ļaužu māju Gulbenē. Tur arī mani neņem pretī.
Gribu dzīvot pilsētā. Mazgāties eju uz Sarkano Krustu. Tur arī veļu nesu mazgāšanai. Pilsētā pa lēto varu nopirkt apģērbu. Nevajag man draugus. Visur var atrast, bet kam man viņi, kas ir dzērāji un būtu priecīgi uz manas pensijas rēķina piedzerties. Dzērāji! Pie viņiem var istabu dabūt. Bet tur viss smird. Negribu pie viņiem. Izņems no kabatas naudu. I nepierādīsi. Šā iemesla dēļ es naudu sev līdzi nenēsāju. Starp dzērājiem negribu dzīvot. Daudzi no viņiem ir “dzeltenie”… Nedod, Dievs! “Krutkas” upuri! Viņi apgalvo, ka 100 gramus šņabja dienā ir jāizdzer, lai asinis riņķo. Bet ja 500 gramus dienā izdzer? Nav tāda laba šņabja, lai dzertu un justos droši. Izdzer pudeli, un galva sāp. Vai tas ir normāli? Es nepīpēju un nedzeru. Ja nu tikai alu. Jā, pudeles es lasu. Nododu. Tieku pie santīmiem. Sevi par bomzi neuzskatu, pa miskastēm nestaigāju. To nu gan ne. Tie, kas staigā pa miskastēm, paši drīz vien piesūcas ar to smaku.
Kad nonācu uz ielas… Neviens jau klāt nepienāca. Ne kaimiņi, ne dzērāji. Neviens man līdzi nejuta. No pilsētas domes pienāca viens un teica: “Nav te ko gulēt.” Nekur es nebraukšu, neiešu prom… Palikšu te. Kā Latvijā cilvēki dzīvo? Iziet no mājām uz minūti, jau durvis aiz sevis slēdz ciet. Sēž istabā aiz slēgtām durvīm. Es tā neesmu radis.
